/Video no mūzikas fana Solorium Lt puses./
Un... - nerakstot šo raksta galu reportāžas manierē - izsaku domu par sava veida izredzētību, kad kāda mākslinieka rokās kā galvenais mūzikas ierocis ir VIJOLE! Visai rets instruments galvenajām mūzikas cīņām. Katrā valstī ir pazīstami savi vijolnieki, vairāk gan klasiskajā mūzikā, retam gan izdodas pasniegt caur šo instrumentu pazīstamus skaņdarbus, kas atpazīstami arī rokmūzikas karsējiem.
Doma 2. Nav redzēts Deivids Garets popmūzikas vai kādos citos topos, tomēr arī Rīgā viņš ar savu skaņu mākslu savāca teju pilnu zāli. Pie tam, spēlējot ne - originālu mūziku. Laikam tā pievienotā vērtība tajā visā ir - netradicionāli pasniegt skaņu. Kā savulaik to izdarīja EMERSON LAKE AND PALMER... radot revolūciju visā rokmūzikā (un ne tikai tur).
Doma 3. Nez kamdēļ šā vakara pasākums neguva lielu atsaucību medijos. Pirms tam bija standarta ziņas, pēc tam reportāžas par koncertu... izpaliek (šo rindu rakstīšanas brīdī nevienas, bet cerība ir uz dažām turpmākām dienām). Vairāk mediju pārstāvji bija citā lielā notikumā tai pašā vakarā - grupas INOKENTIJS MĀRPLS 30-gades koncertā.
---
Par pašu koncertu... Noskaņa tāda "kā mājās uz dīvāna". Savs mākslinieks savai publikai. Deivids Gerets Rīgā ieradās it kā kādu -padsmito reizi, lai gan reāli šāda tikšanās notika pirmo reizi (no skatuves teicās - ka cer šeit ierasties vēl kādu reizi). Publika bija atsaucīga, un tas vieš patiesas cerības, ka šāds vijoļmūzikas vakars te pie mums atkārtosies.
Tas ir visai pievilcīgs lauciņš daudziem skaņu māksliniekiem - veidot pārlikumus populāriem skaņdarbiem. Vien pieliekot salīdzinoši nedaudz no sevis, var būt pat visai populārs publikas vidū. Bet Gareta gadījumā tas tā nav - te vēl klāt ir vizuālais šarms.
Bija garie komentāri no paša mākslinieka puses - laikam tie garākie pastāsti, kas tika angliski (bez jebkāda tulkojuma) klāstīti: dažiem tas kaitināja prātus, bet vairākumam tie patika. Garets nedziedāja, bet balss pie mikrofona bija glāsmaina un tāda kā "šūpuļdziesma". Tas viss iekļāvās kopējā koncepcijā, kur galvenā bija romantikas latiņa. Nav šaubu, ka tas viss tiek organizēts speciāli. It kā līdzsvarojot kādu citu skatuves tēlu - ko pats radījis caur tēlojumu filmā "Velna vijolnieks" (par Paganīni dzīvi un darbību pirms 2 gadsimtiem).
Koncertā pārsvarā bija mēreni lēnās kompozīcijas, kuras tika atšķaidītas ar ātrajām arpēdžijām (kā zināms - Garets saņēmis Ginesa rekorda balvu par ātrspēlēšanu uz šo instrumentu). Un arī tradicionāli atdeva priekšroku koka vijolei, lai gan turpat pa ķērienam "pagadījās" arī elektriskā instrumenta versija. Un tad skaņa pārvērtās kaut kam līdzīgam elektriskai ģitārai... yeeheee.
Vēl skatītājiem patika mākslinieka biežais iznāciens skatītāju tuvumā, pa reizei arī kāds bērnelis saņēma pa roku spiedienam. Un aizmugurē divi modri sargi sekoja: lai kāds afekta stāvoklī no skatītāju rindām neizdara ko ļoti neprognozējamu. Kopumā publika bija "salocīta" caur garajām stīgu instrumenta skaņām :)
Jā, vijoles skaņas - tāpat kā gleznu- nevar pārstāstīt. Atliek pamatoti cerēt, ka Deivids Garets Rīgā nebija pēdējo reizi...
