Ne tik bieži gadās – kad uz Rīgu atbrauc kāda rietumu komanda, kas tieši patreiz ir popmūzikas topu galvgalī.
Mežaparkā tā gadījās, ka nu reiz vieni “neaizsniedzamie” ir tepat – gandrīz burtiski – aizsniedzamas rokas attālumā. Visticamāk, pēc neilga laika šamējos aizmirsīs, taču šodien viņi ir popmūzikas ja ne karaļi, tad prinči pavisam noteikti.
Konkrētā vakarēsana Mežaparka estrādē sakrita ar dienvidu ciklonu, kas no Lietuvas puses nāca ar pilniem lietus maisiem. Kurus dāsni izlēja pāri ~ 15 000 skatītāju, kuriem nu nācās tikpat dāsni tērpties lietainos apģērbos.
Tas gan neattiecas uz IMAGE DRAGONS dalībniekiem, taisni otrādi- solists izmetās pa pusei pliks, lai ar vēl lielāku kaismi izdziedātu daudziem jau pazīstamas dziesmas.
Jūsu padevīgais kalps koncertā uzradās, kad otrie iesildītāji jeb MOTHER MOTHER drebināja atjaunotās Mežaparka estrādes podestus. Uz kuriem bija uzcelta koncerta skatuve. Ar garu mēli, kur kārtīgi izdejetie grupas mūziķiem. Šī komanda spēlēja kaismīgi kaut kur starp “rammstein” un “muse”, bet pēc pēdējās nots visi par viņiem aizmirsa. Šo rindu autoram nav pārliecīnas – ka vēl kādreiz par viņiem ko dzirdēsim...
Nu tad arī paši IMAGE DRAGONS. Vispārākie šajā vakarā. Publika sagaidīja šos kā savējos. Nav nekāds brīnums- dziesmas no viņu puses jau labu laiciņu skan vietējās radiostacijās, kā arī pieprasītas “straumēšanas” serveros. Viss bija pēc pilnas programmas: standarta (kā gan savādāk- pasaulslavenām mūzikas komandām pienākas) pirotehnika, solista slapjais izgājiens, instrumentu mērenais uzspēlējums.
Jā, šamējie tomēr ir Lielie Mūziķi, jo arī šais laikos iespējams pulcināt lielas melomānu masas, kas varētu arī dažu stadionu piepildīt. Mūzikas eksperti jau runā – stadionu ēra koncertdarbībā iet uz beigām. Bet, kā zināms, prognozes ir čakarīga lieta – ne vienmēr piepildās. Tiesa, šodien esam pārēdināti ar informāciju (salīdzinot ar “dzelzs priekškara” laikiem – tas ir garš stāsts...), tomēr tikai dažiem izdodas ziņu izlutināto publiku atvilināt uz klātienes koncertiem.
Tā bija tāda liriska atkāpe- bet nu arī par mūziku. Kurš vēl nezina šo “bandu”, tam gar degunu pagāja garām tāds paskābs roks... Precīzāk: ja pie parastajiem ģitāru vibrējumiem piepulcina drusku dauzonīgākus uzspēlējumus, kas savukārt papildināti ar spēcīgiem (bet ne-roķerīgiem) bungu uzsitieniem un vēl tenorā uzbrūkošā balsī solista dziedājumu- tad tas ir aptuvens pārstāsts nezinātājiem par šo brigādi. Taču tas ir tas pats: kā klausīties stāstījumu par gleznu, bet ne pašam to skatīt.
Publika bija nostāvējusies bezdarbībā pēc pandēmija ierobežojumiem, un šis ir tāds savstarpējs atkal-redzēšanās vakars. Jāsaka, kas attiecas uz koncertskatuvi- tad tur visa organizētība bija kartībā. To pašu ne īpaši varu sacīt par vietējo apkalpošanas kultūru. Bija tur sataisīts tā, ka cilvēki masīvi varēja pirkt alu, taču padrēgnajā lietainajā vakarā prasīt prasījās pēc kādas siltas kafijas tases. Te nu sākās īstās jaktes. Pa visu arēnu bija daži nelieli kioskiņi, kur šo gaidīto dzērienu (protams, par restorāna cenām) varēja iegādāties. Cilvēki sastājās garās rindās, kur vajadzēja stundīties stundas garumā. Nebija tālu līdz vardanbīgai grūstīšanās ekscesiem vai pat līdz kautiņiem... Vietējie organizatori nebija pasekojuši līdzi laika prognozēm, nekoriģēja produkcijas apgādi pārdotavās. Aukstā alus vietā vajadzēja siltos dzērienus. Vispār masīvas koncertapmeklētības dzīves veidā ir risks kļūt par alkoholiķi.
Bet tā atkal ir liriska apkāpe. Noapaļojot jāsaka., Latvija ir laba un reizē (no ārzemju producentu viedokļa) neizzināma zeme ar labu auru, tamdēļ sagaidīsim vēl daudzus – cerams- māksliniekus. Nākošajā dienā tepat Rīgā bija IRON MAIDEN, bet tas jau cits stāsts...
