Mums rāda šovus ne koncertus (mūzikas feļetons 25.3.2018.)

Nu jā, mēs pie visa kā - vizuāli - jau esam pieraduši. Informatīvajā laukā esam jau dziļas Leiputrijas krastos. Vienkārši "pieejam pie plaukta un paņemam bez ierobežojuma ko iegribas". Tamdēļ dažādu vizuālo projektu veidotāji un vadītāji spiesti iespringt, lai turpinatu piesaistīt skatītāju masas.

Daudz vieglāk ir uzrīkot mākslīgus šovus, nevis regulāri filmēt reālus māksliniekus, jo:
- šovus ir daudz vieglāk montēt, tur visas "lažas" tiek izņemtas arā, un pēc tam atrādīšanai varam aizlaist jau pavisam gludu projektu;
- šovos var mūziķus - komandēt, īstajos koncertos var tikai iefilmēt. Arī tad, ja no skatuves aizskan ne tie īstākie vārdi, ne tās īstākās melodiju intonācijas...
- šovos var vieglāk manipulēt ar skatītāju emocijām, tos "virzīt" uz patēriņa sabiedrības pusi, kas savukārt tā patīk reklāmas devējiem...

Mjā... nenoliedzot mūzikas šovu nozīmi izklaidē, šo rindu autoram gribas vairāk cerēt - ka reiz tiks rādītas tiešraides no "nepieradinātiem" pasākumiem, teiksim, no klubiem "Melnā Piektdiena", "Nabaklab", "Depo"...

Protams, minēto klubu un citu censoņu iespējās ir rīkot tiešraides caur soc-tīkliem. Bet tā jau ir citas tēmas saruna. Vai ne?

Eirovīzijas ažiotāža izpaliek pavisam (mūzikas feļetons 14.3.2018.)

Jau laiciņš aizgājis, kopš "Latvija" caur "Supernovu" izvēlējusies Lauru Rizotto - par mūsu ceļvedi uz Portugāles šā gada "Eirovīziju", atceramies?

Tikmēr pašā "Eirovīzijā" ir virzība. Šogad pirmo reizi notiks Āzijas "Eirovīzijas" versija. Bet Aleksanders Ribaks - norvēģu baltkrievs, kurš vienreiz jau uzvarēja "lielajā" Eirovīzijā- atkal dosies uzvarēt jau uz Lisabonu...

Ziņas šajā mūzikas frontē pasaulē vārās. Izņemot šeit Latvijā. Vai šodien kāds atceras, kā sauc mūsu šā gada finālisti?

Kaut kādā sakarībā/ vai bezsakarībā viss mainās. Vieni šovi grimst aizmirstībā, bet citi rodas. Vai, precīzāk, ierodas. No ārzemēm adaptētā veidā. Nesen pie mums spoži "atzīmējās" citviet plaši pazīstamais "x-faktors" šovs. Bet pašmāju "Mis un Misters Latvija"- notiek pavisam klusu un nemanāmi (kad bijusī pirmā organizatore ir TaiSaulē).

Mēs te vārāmies kaut kādos notikumos un pārmaiņās. Jauna paaudze (kura nav strādājusi padomju laikos, tikai pavadījuši tais gados agrīnu bērnību) sāk pārņemt lietas.

Varbūt - Raiņa teiciens "pastāvēs, kas pārvērtīsies" - ir spēkā. Jaunam laikam ir piederīgi jauni šovi, veco laiku "zīmes" aiziet prom no prātiem reizē ar tiem pašiem veciem laikiem. Bet starplaikā starp veciem un jauniem laikiem mums ir "pauze", vai ne?

Kas ražo tos mūzikas video klipus...? (mūzikas feļetons 4.3.2018.)

Regulāri pārskatot youtubes top500 sarakstu, kas atjaunojas reizi stundā, arī spotify un itunes dziesmu topus, redzu - to, ko agrāk neredzēju.

Mēs te Latvijā dzīvojam visai šaurā mūzikas izziņas telpā, kurai turklāt ir divkopienas iezīmes. Latvieši patērē no Rietumiem nākuso mūzikas straumi, bet nelatvieši daļēji arī no Krievijas puses nākušo mūzikas produkciju.

Tātad, dzīvojam divu mūzikas informāciju krustpunktā. Bet... visai tālu no galvenajām dziesmu maģistrālēm. Vai tas ir labi, vai slikti? Ne visu varam mest pāri vienai kārtij. Reizēm labi vien ir, ka mūsu smadzenes neskalo svešas mentalitātes "plaša patēriņa" mūzika.

Bet pasaule ir iekārtota - dziesmu frontē - pavisam savādāka. Te klāt pieliktajā zīmējumā esmu kantitatīvi tēlojis, kāda ir masu skaņu produkcijas kopapjomi šajā ražošanas fabrikā.