Labāk vēlu, nekā nekad...
Mēs katrs bez izņēmuma sastāvam no divām pusēm: nemateriālās (dvēseles) un materiālās (miesas). Viena puse nevar iztikt bez otrās šajā pasaulē.
Dvēsele ienāk no Neredzamās pasaules brīdī, kad pēc ienemšanas Mātes ķermenī sāk dalīties pirmās nākamā Augļa šūnas. Un dzimšanā arī Aiziešana jeb NĀVE jau ir ieprogrammēta.
Līdz ar to izriet, ka katrs no mums šajā (Redzamajā) pasaulē uzturas "vienu darbadienu", pēc kuras atkal dodamies atpakaļ uz Neredzamo pasauli. Lai "tur" gatavotos "nākamajai darbadienai". Nu gluži kā mūsu ikdienas reālajā darbadienā, kur 8 stundas strādājam, bet maiņas beigās atskaitāmies priekšniekam. Un arī pēc "darbadienas" mēs katrs atskaitīsimies Likteņtēvam (Dievam) par savu kārtējo "darbadienu".
Un mums katram jau ir bijušas simtiem "darbadienu" un vēl vairāk ir priekšā.
Mēdz runāt, ka nāve ir kas šausmīgs. Bet tā nav taisnība. Nāve ir tikai pāreja: kad- 1) sajutīsim vieglumu, 2) jutīsim lidojumu; 3) ielidosim starptelpā, kur satiksimies ar eņģeļiem; 4) eņģeļu pavadībā pārskriesim robežu; 5) uz robežas šīs "paātrinātas filmas" veidā Likteņtēvam atrādīsim savu tikko nodzīvoto "darbadienu"; 6) dosimies uz atpūtu mājās TUR.
Šausmīgākais ir mirklis pirms nāves (slimības, sāpes, mokas...). Kā nu kuram.
Katra dvēsele caur katru "darbadienu" attīstās un tuvojas Liktentēvam. "Darbadienā" mēs esam spiesti iziet cauri visdažādākajām situācijām. Kad situāciju daudzums ir pietiekams, tad dvēsele pakāpjas uz nākamā līmeņa kļūstot par eņģeli. Eņģeļi ir bijušie cilvēki, kuri ir kļuvuši pietiekami garīgi- lai vairs nebūtu nepieciešamība ar savu miesu atrasties šajā pasaulē. Taču arī eņģeļiem ir misijas: piemēram – brīdināt esošos cilvēkus, būt par pavadoni "starptelpā" pirms Neredzamās pasaules (abos virzienos- gan pavadot dvēseles uz šejieni, gan saņemot atpakaļ pēc "darbadienas"). Katram cilvēkam ir savs Sargeņģelis- kurš brīdina konkrēto dvēseli no priekšlaicīgās nāves, gan par citām gaidāmām grūtībām (sapņos un izliekot "zīmes" šajā pasaulē).
Mēs šajā darbadienā esam katrs ar savu misiju- ko sajūtam kā "sirdsbalsi". 2/3 gadījumos mēs šeit dzīvojam, lai aiz sevis atstātu gudru un par sevi parūpēties spējīgu nākamo paaudzi. 1/3 gadījumos mēs esam domāti – lai veiktu sasniegumus mākslā, sportā, zinātnē, darbā utt. Kopumā kā civilizācija: esam ar misiju attīstīt Zemi, nākotnē - tuvo un aizvien tālāko Kosmosu.
Vienkāršotā valodā – šajā "darbadienā" mums jādomā nevis par dzīves noslēgumu, bet gan par to- ar ko mēs piepildām, un ko mēs katrs veicam pasaules attīstības virzienā un ko atstājam aiz sevis...
