Esam pievakarē pirms jaunas “mākslīgā intelekta” pasaules

 Nesen šo rindu autors pamanīja vienu 'instagram' kontu – kurā daudzas skaistas meitenes dižojās vēl skaistākos apģērbos. Sāku jau skaļi priecāties, bet tad pamanīju piebildi- modeles nav īstas, bet gan radītas ar “mākslīgās intelekta/AI – angliskajā kaligrāfijā” palīdzību. Dažas dienas iepriekš tika izlasīts- ka arīdzan skolēni savus sacerējumus jau “raksta” digitāli ar 'AI' palīdzību. Arī pats es, vairāk jokojoties (pagaidām- bet ne vienmēr tā būs) esmu “AI-am” uzdevis jautājumus, uz kuriem tika saņemtas visai pārdomātas atbildes. Katrs no mums varēs pateikt citus piemērus no “AI” dzīves. 

Tas, kas patreiz notiek sadzīvojot ar “AI”- ir tikai pavisam maza atblāzma no nākamā pasaules lēciena “rītdienā”, kas pienāks jūtami ātrāk nekā bijām reiz iedomājušies. Pacentīšos ieskicēt dažas ainiņas no nākotnes.

* Vispirms no Zemes virsas pazudīs daudzas mums ierastas profesijas. Līdzīgi kā savulaik bez darba palika profesionāli sveču lējēji pēc tam, kad tika igudrota elektriskā lampiņa. Šo profesiju vidū būs žurnālisti, daudzi citi masu mediju pārstāvji/ romānu rakstītāji – tādi nākamie “brāļi Kaudzītes”, “imanti ziedoņi”, “amdreji upīši”, “viļī lāči”... vairs neparedzas. Ne tikai tamdēļ, ka “ai-podi”ir iznīcinājuši grāmatu un vispār garāku tekstu par 1500 zīmēm lasīšanas kāri, bet arī tamdēļ- ka jau pavisam drīz tekstu esejas ne sliktāk sacerēs “AI” ģenerētie vārdu roboti.

* Kādu brītiņu vēlāk parādīsies pie apvāršņa “AI” saimes mākslīgie režisori, scenāristi, arī komponsti. Protams, kā “pēdējie mohikāņi” ar viņiem cīnīsies ļoti apdāviniāti šo profesiju pārstāvji, taču viņu rindas ātri ruks. Grūtas dienas gaida visus vizuālos mākslinieku, jo “AI-isti” visai ātri atņems ar šiem darbu.

* Vēl tālāk nākotnē “AI-isti” pārņems dažādu ražošanas vadību. Piemēram, ceha maiņas menedžera (meistara) darbu. Nemaz tik tālu nav tie laiki, kad rūpnīcu vadīs viens dzīvai direktos ar dažiem IT speciālistiem, kas pieskatīs mašīnas, kuras savukārt vadīs robotus- ražotājus.

* Kaut kad notiks, gudrāko “AI” mašīnu sacelšanās ar mērķi kļūt pavisam neatkarīgi no cilvēkiem... Te būs vairāki kari, iespējams Pirmais un Otrais Dzelzs karš. Galu galā tiks panākts kompromiss, jo...

- cilvēkiem būs priekšā izaicinājums lielais: nopietni un industriāli apgūt tuvējo un tālāko Kosmosa telpu. Tostarp mūsu tālie pēcteči iemācīsies lietot teleportāciju (kas jau tagad atklāta un pierādīta elementār-daļiņu līmenī). Vairs nebūs problēmas nokļūt uz citām planētām pie citām zvaigznēm.

- būs vēl daudzi lielie atklājumi, tostarp iespēja no starojuma (kas Kosmosā ir praktiski bezgalīgā daudzumā) iegūt atomus, tātad dažādus elementus un vielas. Un tad jau arī tikai viens solis līdz mākslīgo planētu radīšanai.

- cilvēkiem darba pietiks, bet būs krietni jāmainās. Cilvēce vispār dalīsies divās lielās grupās – Kosmosa apguvēji un masīvie IT speciālisti. Tostarp būs atrisināts arī mākslīgās pārtikas ieguve, garšīgs paēdiens būs pieejams vien ar “AI” mašīnām pareizi sakārtojot atomus. Vairs nebūs vajadzības turēt mājsaimniecībā 100tiem govju vai audzēt labību kvadrātkilometru platībās.

- visbeidzot te jāpiemin, kad cilvēce būs gatava, tad Kosmoss piedāvās iespēju mūs dvēselēm iemiesoties “nākamajās darbadienās” ne vairs miesās, bet gan elektroniskajā vidē. Tādām būs priekšrocības – nebūs jāēd barība un, piedošanu, nebūs jāiet dirst uz poda. Arī valodas barjeras nepastāvēs, un visādas jaunas zināšanas varēs apgūt acumirklī, nevis pusmūža garumā.

Tā jau ir aiztāla nākotne, līdz kurai nokļūsim caur daudziem attīstības lēcieniem. Bet tuvākais jau ir “rīt uz brokastu laiku”. Arī uz to ir jāgatavojas, “mākslīgais intelekts” klauvē pie durvīm!

IMAGINE DRAGONS, Rīga, 1.6.2022.: lietaini paskāba mūzika

 Ne tik bieži gadās – kad uz Rīgu atbrauc kāda rietumu komanda, kas tieši patreiz ir popmūzikas topu galvgalī.

Mežaparkā tā gadījās, ka nu reiz vieni “neaizsniedzamie” ir tepat – gandrīz burtiski – aizsniedzamas rokas attālumā. Visticamāk, pēc neilga laika šamējos aizmirsīs, taču šodien viņi ir popmūzikas ja ne karaļi, tad prinči pavisam noteikti.

Konkrētā vakarēsana Mežaparka estrādē sakrita ar dienvidu ciklonu, kas no Lietuvas puses nāca ar pilniem lietus maisiem. Kurus dāsni izlēja pāri ~ 15 000 skatītāju, kuriem nu nācās tikpat dāsni tērpties lietainos apģērbos.

Tas gan neattiecas uz IMAGE DRAGONS dalībniekiem, taisni otrādi- solists izmetās pa pusei pliks, lai ar vēl lielāku kaismi izdziedātu daudziem jau pazīstamas dziesmas.

Jūsu padevīgais kalps koncertā uzradās, kad otrie iesildītāji jeb MOTHER MOTHER drebināja atjaunotās Mežaparka estrādes podestus. Uz kuriem bija uzcelta koncerta skatuve. Ar garu mēli, kur kārtīgi izdejetie grupas mūziķiem. Šī komanda spēlēja kaismīgi kaut kur starp “rammstein” un “muse”, bet pēc pēdējās nots visi par viņiem aizmirsa. Šo rindu autoram nav pārliecīnas – ka vēl kādreiz par viņiem ko dzirdēsim...

Nu tad arī paši IMAGE DRAGONS. Vispārākie šajā vakarā. Publika sagaidīja šos kā savējos. Nav nekāds brīnums- dziesmas no viņu puses jau labu laiciņu skan vietējās radiostacijās, kā arī pieprasītas “straumēšanas” serveros. Viss bija pēc pilnas programmas: standarta (kā gan savādāk- pasaulslavenām mūzikas komandām pienākas) pirotehnika, solista slapjais izgājiens, instrumentu mērenais uzspēlējums.

Jā, šamējie tomēr ir Lielie Mūziķi, jo arī šais laikos iespējams pulcināt lielas melomānu masas, kas varētu arī dažu stadionu piepildīt. Mūzikas eksperti jau runā – stadionu ēra koncertdarbībā iet uz beigām. Bet, kā zināms, prognozes ir čakarīga lieta – ne vienmēr piepildās. Tiesa, šodien esam pārēdināti ar informāciju (salīdzinot ar “dzelzs priekškara” laikiem – tas ir garš stāsts...), tomēr tikai dažiem izdodas ziņu izlutināto publiku atvilināt uz klātienes koncertiem.

Tā bija tāda liriska atkāpe- bet nu arī par mūziku. Kurš vēl nezina šo “bandu”, tam gar degunu pagāja garām tāds paskābs roks... Precīzāk: ja pie parastajiem ģitāru vibrējumiem piepulcina drusku dauzonīgākus uzspēlējumus, kas savukārt papildināti ar spēcīgiem (bet ne-roķerīgiem) bungu uzsitieniem un vēl tenorā uzbrūkošā balsī solista dziedājumu- tad tas ir aptuvens pārstāsts nezinātājiem par šo brigādi. Taču tas ir tas pats: kā klausīties stāstījumu par gleznu, bet ne pašam to skatīt.

Publika bija nostāvējusies bezdarbībā pēc pandēmija ierobežojumiem, un šis ir tāds savstarpējs atkal-redzēšanās vakars. Jāsaka, kas attiecas uz koncertskatuvi- tad tur visa organizētība bija kartībā. To pašu ne īpaši varu sacīt par vietējo apkalpošanas kultūru. Bija tur sataisīts tā, ka cilvēki masīvi varēja pirkt alu, taču padrēgnajā lietainajā vakarā prasīt prasījās pēc kādas siltas kafijas tases. Te nu sākās īstās jaktes. Pa visu arēnu bija daži nelieli kioskiņi, kur šo gaidīto dzērienu (protams, par restorāna cenām) varēja iegādāties. Cilvēki sastājās garās rindās, kur vajadzēja stundīties stundas garumā. Nebija tālu līdz vardanbīgai grūstīšanās ekscesiem vai pat līdz kautiņiem... Vietējie organizatori nebija pasekojuši līdzi laika prognozēm, nekoriģēja produkcijas apgādi pārdotavās. Aukstā alus vietā vajadzēja siltos dzērienus. Vispār masīvas koncertapmeklētības dzīves veidā ir risks kļūt par alkoholiķi.

Bet tā atkal ir liriska apkāpe. Noapaļojot jāsaka., Latvija ir laba un reizē (no ārzemju producentu viedokļa) neizzināma zeme ar labu auru, tamdēļ sagaidīsim vēl daudzus – cerams- māksliniekus. Nākošajā dienā tepat Rīgā bija IRON MAIDEN, bet tas jau cits stāsts...

ONE REPUBLIC, Rīga, 20.5.2022.: gandrīz izrunātais koncerts

 

Kad nu pandēmija bija teju trīs gadu garumā paplosījusies pasaulē un aizlikusi “kāju” ļoti daudziem publiskiem pasākumiem, tad nu ONE REPUBLIC koncerts bija atkal sava veida čupošanās restarts. Dažas brīvas domas par šo vakarēšanu...

Koncerts bija kā “ierindas”, taču cilvēkiem- kas nocietušies garajās “mājsēdēs”, tā atkal bija satikšanās reize mūzikas skaņās. Visi ierobežojumi atcelti, un nekādi tur sertifikātu papīri pie ieejas vairs nebija jāvicina. Kā arī varēja kārtīgi izbļaustīties bez mutes aizsējiem. Varēja dažs alu patrekterēt un vispār “tvaiku nolaist”.

Vispirms gan bija iesildītāji. Igauņi AROUND THE SUN- bija rotaļīgi un popsīgi. Priekšnesums bija jautrs un ar domu “ka viņi rosīsies, tad par šamējiem vēl dzirdēsim”. Bet līdz tam gan vēl šai komandai ir tāls ceļš ejams.

JESSIA jeb Džesika jau krietni nopietnāk rosījās pa skatuvi. Redzams, ne pirmo dienu uz koncertdēļiem... Bet tomēr, vēl ar perspektīvu. Kājas un augums pareizi locījās, un daļu skatītāji aizrāva arī šīs kādas 7 dziesmas. Estrādes mūzika šajā vēl nepieradinātajā balsī izskanēja ar uzbrūkošu kaisli

Un tad jau arī paši ONE REPUBLIC... Koncerts drusku savdabīgs. Vismaz 2 iemeslu pēc. Grupai bija sava stīgu grupa (čellists un vijolnieks), kāda gan nav bieži sastopama pop-ģitārmūzikas-komandu sastāvos. Uz reizi jāsaka – kā parasti- šie stīgu instrumenti gan nebija dzirdami kopējā skanējumā.

Bija dzirdams taustiņinstrumentālista nosacaītie solo: kas bija vairāk dažu akordu savirknējums, visai tālu no īstiem klaviermeistaru

Bet galvenā vakara savdabība – teju puse no vakara tika... norunāta. ONE REPUBLICA solists pamanījās izplūst garos runu monologos, kur paķircinājās gan par līdzīgu un arī tik pat pazīstamu komandu ONE DIRECTION, gan pieminēja Oziju Osbornu, gan arī to- ka pats 12 gadu vecumā daudz dzirdējis un pat dziedājis pasaulē labi zināmo “I Will Always love You”. Šie garie dialogi bija uzbudinoša, un ir sajūta – ka solists viens pat iznes pusi koncert-slodzi uz saviem pleciem.

Vispār jau dažas dziesmas bija agrāk dzirdētas radiostacijās, kā arī jauns albums šamējiem pavisam nesen klajā nācis.

Koncerts – ierindas tūrē šiem, bet ne ierindas skatītājiem pēc pandēmijas mājās sēdēšanas.

Rašisms

 

Šai virsrakstā minētajai sociāli-politiskai parādībai ir sena vēsture. Bet aktualizējas tā mūsdienās, šajās dienās. Pamatā ir ideja: piespiedu kārtā apvienot visu pasauli vienā totalitārā sistēmā ar centru Maskavā un/ kirilicā rakstītā un runātā valodā.

Lai ir drusku no pagātnes...

Rakstītā vēsturē jau Ivana Bargā laikos visapkārt Maskavijai nesās ordas ar mērķi iekarot pēc iespējas vairāk teritorijas.

To vairākkārt centās atkārtot dažādi Krievijas cari, dažiem arī izdevās izveidot Krievijas impēriju.

Pirms gadsimta Ļeņins un “viņa skolnieks” Staļins nostiprināja “Sarkano impēriju” jeb PSRS.

Tagad atkal Maskavas roka sniedzas pāri robežām – cenšoties izplest ietekmi cik vien tālu iespējams...

Atceramies, nosacīti nesen kāds “Trešais reihs” centās iekarot ... arīdzan visu pasauli, vispirms Eiropu, bet resursi nepietika. Tas bija fašisms, kuru caur Nirnbergas tiesu nodēvēja par noziedzisku.

Bet pasaule ir parādā ar nākamo “Nirnbergu”, kurā varētu iztiesāt un par noziedzisko nodēvēt sarkano režīmu, kuru nosaucu par – rašismu.

Šodien notikumi rāda, ka 21. gadsimta Maskavija principā neatšķiras no “Trešā reiha” pagājušā gadsimta 40tajos. Arī toreiz Hitlers taču nesāka ar masīvu pasaules pārdalīšanu, bet gan ar “sīkumiem”- pievienojot savai ietekmei mazas teritorijas Eiropā.

Šodien tur kādam Sarkanajā laukumā šķiet, ka var rašistiski izrīkoties ar kaimiņiem pēc savas patikas. Vienā vietā ar kariņu jāaizsargā kādas jaunizceptas “republikas”/anklāvi, cits tur draudzējas ne ar tiem partneriem, vēl kādi citi tur “sit kirilicas tautiešus” utt., utjpr.

Acīmredzot, šīs rašisma impērijas alkas tik viegli nepazūd no aktuālās politikas. Jā, prasās pēc “vēl vienas Nirnbergas”.

PSRS atjaunošana Putina garā

 Jau sen nav noslēpums, ka viena no Krievijas prezidenta Putina im viņa tuvāko aprindu vēlmēm – ir PSRS atjaunošana visās bijušajās robežās. Precīzāk runājot, uz šīs idejas turas visa šīs Krievijas politiķu kliķes vara.

Acīmredzot - “no idejas ir jāpāriet uz darbiem”... un tāds gadījums ir klāt. Viens nepaklausīgs kaimiņš – Ukraina, kura neiet Maskavas pavadā. Vispirms caur separātistiem iegūt kādas teritorijas otrā valstī, pēc tam tur iesūtīt “miera spēkus” tanku kolonnu un armijas pulku veidolā. Pēc tam saorganizēt separātistus nākamajās teritorijās, un tur iesūtīt nākamos “miera spēkus”. Pēc tam to vēl un vēlreiz – kādā citā valstī. Un tā visulaik' . Līdz pēc kāda laiciņa atkal “brālīgās republikas ir vienā nesaraujamā saimē”.

Staļinam 20. gadsimta 30'to beigās bija iespēja vēl līdz 1941. gada beigām pievienot visu Eiropu līdz Portugāles rietumu krastiem “vienā draudzīgā sociālistisko republiku saimē”. Ja vien Hitlera vermahts šādus plānus nejauktu. Jā, tas karš nesanāca pēc Staļina scenārija. Iecerētā uzbrukuma vietā sanāca “Lielais Tēvijas svētais karš”, kura rezultātā sanāca tikai neliela daļa Eiropas nonāca zem “sarkanās kontroles”.

Nu Putina kliķe centīsies labot pagātnes “kļūdas”. Sākot ar Ukrainu...

Kas tālāk?

Latvija pazaudē Krievijai (mūzikas feļetons 1.1.2022.)

 

Gadu mija- tas kā reiz ir brīdis, kad nu maksimālo potenciālu ar dažādiem šoviem un raidījumiem atrāda tās vai citas valsts televīzijas. Netiešā veidā dodot signālus par tās pašas valsts (ne)varenību.

Jūsu padevīgais kalps- nedaudz relaksējoties no rutinētās ikdienas, šajā gadu mijā centās iedziļināties pašmāju televīziju Jaunā Gada raidījumos. Un bija ne visai patīkami pārsteigts. Ja pirms gadu nomaiņas pusnakts vēl bija saķibināts tv koncerts ar nemainīgo Maestro priekšgalā, tad pēc pusnakts- sākās kaut kas galīgi nesaprotams. Sāka rādīt totālos- 40 gadu vecus arhīvus no “Mikrofons 80&81” noslēdzošajiem koncertiem. Otrajā lielākajā TV kanālā atrādījās “drusku jaunāki”, kādi 5 gadīgi seni mūzikas numuri.

Nācās vien palūkoties uz kaut ko citu. Precīzāk, uz Krievijas pusi- caur youtubes kanāliem. Youtube ir apiešanas manevrs pašmājās aizliegtajiem Putina Maskavas TV spraugām. Ja neļauj mums šos pārraidīt virszemes apraidē, tad caur internetu tie pieejami bez problēmām. Un tur Jaunajā Gadā žilbināja un uguņoja. Pat kaut kāda skaudība radās.

Jā, tur nauda Krievijā netiek žēlota, un šovi notiek pēc vislielākās raudzes. Krāsaini šovi ir kopējā austrum-zemes propagandas daļa. Lai veiktu masīvu smadzeņu apstrādi ne tikai iekšzemē, bet arī tuvējā pierobežā, tad nepietiek tikai ar vārdiem ziņās, bet arī caur vizuāliem varējumiem vajag atrādīt savu “spēku”. Un tas Krievijai izdodas. Notiek “spēle uz vieniem vārtiem”. Krievijas ziņās nereti propagandētā doma, ka “Latvija ir neizdevusies valsts” tiek pastiprināta ar uguņojošiem šoviem/ koncertiem – par kuriem blakus esošā aizrobežā atliek tikai skaudībā noelsties.

Kāds pie mums par to aizdomājas?

Pandēmija #4: arī vēstījums no Kosmosa

 

Trakais un daudzējādi traģiskais liel-notikums – pandēmija – vēsta par ko citu. Ja lūkojamies tālāk par saviem degungaliem.

Tā, iedomāsimies savu personisko ikdienu. Pēc darba maiņas dienā esam noguruši, gribas atpūsties. Bet vēl bišķi agrāk – gribas ieiet dušā un nomazgāties. Jā, NOMAZGĀTIES! Visumā saprotama un nepieciešama procedūra, kas parastam cilvēkam ir ikdiena.

Tagad domājam – neikdienišķi. Planēta ZEME, ja mēs to uzlūkojam kā vienu veselumu- ir dzīva būtne. Ar savām kustībām un sajūtām. Apmēram vecumā – 25 gadi. Viens Zemes “dzīves” gads ir 250 miljoni mums zināmie gadi jeb riņķi ap sauli. Tie 250M gadi- tas ir periods, kad Saule ar visām apkārt esošajām planētām apriņķo ap mūsu galaktikas centru.

Tad nu šajā laikā uz Zemes virsmas parādījušās “netīrīgas baktērijas”, kas savā starpā kaujas, sūc Zemes asinis (naftu), dauzās riņķī pa ķermeni. (tūrisms), draņķojamies (laižam dabā netīrumus un piesārņojumus). Kāda tad ir Zemes atbilde? JĀNOMAZGĀJAS...

Zeme reižu pa reizei grib “nomazgāties”. Un to dara regulāri. Sūtot uxz krastiem taifūnus, veicot reizēm trakas zemestrīces. Un arī šo pandēmiju atsūtot. Arī agrāk bijušas dažādas slimības – mēris, holēra, bakas, pirms gadsimta – t.s. Spāņu gripa.

Pandēmijas iespaidā mūsu dzīve mainās, esam klusāki, vairāk sēžam mājās, laikam mazāk draņķojam dabā. Tas, kas mums ir slimības uzliesmojums, tas Zemei kopumā ir “dušas reize”.

Jādomā, pārciešot pandēmiju- mēs / vismaz daži no “homo sapiens”/ kļūsim klusāki, atteiksimies no dažām neveselīgām rosībām. Jebkurā gadījumā: sabiedrība vairs nebūs tāda pati kā pirms šīs vispasaules c19 uzliesmojuma.

Varbūt tas arī ir Zemes mērķis, mums sūtot šo pandēmiju. Vai mēs to sapratīsim? Un – būs jāsaprot, ja vēlēsimies arī turpmāk dzīvot un attīstīties.