svētdiena, 2018. gada 26. augusts

Rodžers Voterss - 2. daļa / šoreiz par sīkumiem

24.8.2018. Rodžersa Votersa koncerts "Arēnā Rīga" ir aizrībinājies... bet par mūzikas skaņām negribas runāt. Šoreiz par to, kas bija apkārt, kā saka...


(c) fbi.lv foto

Gribas parunāties par publiku, kas pilnā mērā bija piepildījusi šo liel-halli. Jāsaka vienmēr: publika ir neatņemama jebkura koncerta un arī sporta pasākuma sastāvdaļa.  Daļa bija atnākusi baudīt mākslinieku - kas (beidzot!) bija atbraucis līdz Rīgai. Daudzi bija apvilkuši "dark side of the moon" krekliņus (ar to slaveno prizmu, caur kuru laužas cauri gaismas stars tam sadaloties varavīksnes krāsās). Tomēr bija jūtamas dažas nianses, ar ko saskaras visi liel-koncertu apmeklētāji.

Protams, jaunieši šeit bija izteiktā mazākumā. Tas ir skaidrs, tagadējai paaudzei- kas mācās vidusskolas pēdējās klasēs vai tikko pametuši skolas solus - PINK FLOYD nosaukums neko neizsaka. Jo tā mūzika neskan tagadējās radiostacijās un aif-fonos, kā arī nav tagadējos skaņdarbu popularitātes sarakstos.

Labi, tas nu vēl ir ciešami. No visai ciešami ir atsevišķi indivīdu uzvešanās koncerta laikā. Tas ka auro vai svilpj, tas šādās mūzikas vakarēšanās piederās pie lietas. Bet izteikti kaitina tas, ka skatītāju rindās viņi jau garām sēdošajiem spraucas ar alus glāzēm. Un kā likums: koncertā ierodas pēdējie, kad Votersa pirmais skaņdarbs jau sāka skanēt. Izdzēruši savu dziru... pēc pusstundas koncerta laika spraucas to "izliet" attiecīgajās šim nolūkam izveidotajās wc istabiņās. Traucējot citiem skatu un skaņu baudīt.

Nepatīk! Ja jau reiz "tu" esi nācis uz koncertu, tad skaidrā un baudi šo mūziku, nevis pusfilmā pavadi laiku. "Arēna Rīga" tomēr nav kāds lētais klubs - vismaz ne šajā vakarā, kur vari nosist laiku/ un naudu arīdzan. Mjaā...

Vēl kāda nianse, Votersa un arī citos koncertos - ir tāda kā nevienlīdzība publikas rindās. Arī šajā reizē apsargi modri raudzījās lai neviens ar "ziepju" fotoaparātiem nefotografētu un nefilmētu notiekošo. Te vienam, te otrajam, te trešajām uzstājīgi piebikstīja: lai novāc un labi tālu savā somā noslēpj fotoaparātu. KAMĒR ai-fonu lietotāji varēja to darīt masīvi uz nebēdu. Par to esmu domājis, un uz reizi izsakos. Šodienas ai-foni jau spējīgi darināt foto/ video lietas, kas kvalitātē neatpaliek no "ziepju" foto-video tehnikas. Nav brīnums, ka uz reizi jau pēc koncerta un pat koncerta laikā soc-tīkli un "youtube" bija pilni ar kadriem no mūzikas lielā vakara. To es uztveru kā zināmu diskrimināciju.
Nav jau nekas slikts, ko teikt par šādām "amatieru reportāžām". BET: ar savu rosīšanos, ka paceļ uz augšu šīs ierīces, kā arī klikšķinās - tas pa reizēm traucē tiem, kas cenšas ar saviem maņu orgāniem iedziļināties mūzikā.

Jā, bija iespaids, ka publikas lielākā daļa nebija PINK FLOYD fani, vien atnāca atzīmēties ar domu "es šeit biju". Visi zināja "Another brick in the wall" motīvu, bet diezin vai zināja "breathe" un "us and them"... Lai nu paliek publika!

Jāparunājas par tualetēm tai celtnē, pareizāk sakot, par to trūkumu. Šo rindu autors bija kompānijas pēc izgājis starpbrīdī ārā gaitenī, bet redzēja - tās baismīgās rindas, kas pie ķermertiņu durvīm rūmējās. Voters pēc pirmās daļas tā vienkārši un kautrīgi nosacīja "un tagad būs starpbrīdis uz 20 minūtēm". Un visi nesās uz izeju izvēdināties, protams, pie šaurajām izejām uz reizi izveidojās sastrēgumi. Labi, tika ārā, taču mākslinieks otro daļu sāka nedaudz ātrāk par tām 20 minūtēm, un kādiem cilvēkiem - atkal caur šaurajām ieejām - nācās atgriezties jau nākamā skaņdarba laikā/ kad "tā Fabrika bija uzslējusies" (jā instalācijas netrūka - par tām parunāsimies vēl).

Bet "Arēnas Rīga" cēlāji nebija ierēķinājuši šo tualešu skaitu uz cilvēkiem, kas vienā lielā barā vienlaikus gāzās uz wc vietām. Ja uz katru stāvu ir pa vienam šādam "būrītim", tad situācijas- kad veidojas garas rindas, ir neizbēgamas.

Ir šādas tādas nianses... /turpinājums sekos/.

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Rodžers Voterss - 1. daļa / ātrās emocijas: nostaļģija un vēstījums

Tad nu līdz malām piepildītajā "Arēnā Rīga" 2018. gada 24. augustā - Latvija ar koncertu beidzot paviesojās viens no PINK FLOYD leģendārajiem dalībniekiem.


Ulda Lavrinoviča foto

Ko lai saka tūdaļ pēc koncerta? Ir šim pasākumam divi pieturas punkti - nostaļģija un vēstījums. Līdz ar to nevara uzskatīt, ka šis bija "jauks koncerts publikas izklaidei". Mākslinieks ar savu komandu vispirms nodeva pa ausīm sarežģītu vēstījumu.

Vismaz pasaulei pavēsta "ka cūkas nedrīkst valdīt".

Bet vispirms par nostaļģiju. Protams: Voterss aizvien asiociējas ar PINK FLOYD grupu, varētu teikt - kādu laiku bija komandas vadošais komponists.  "Uz to" tieši bija nākusi publika arī šajā reizē. Mūzika skanēja teju 1:1 kā PINK FLOYD laikos, bet šo rindu autors aizdzīvojās līdz dienai, kad to sadzirdēja nepastarpināti. Jāsaka, bija atkalredzēšanās - kopš reizes 1976. gadā, kad pirmo reizi jau izdzirdēju "Dark Side of the Moon". 

Nostaļģija tamdēļ, ka mūziķi ar Lielo Burtu ir jau gados un nākamajā piecgadē līdz Latvijas galvaspilsētai var arī neatbraukt. Kopumā šo mūziku komentēt ir zem šīs mūzikas goda.
Otrais moments - tas ir Lielais Vēstījums. Tā nu sanācis, ka aizvadītā gadsimta 70tajos sacerētie skaņdarbi ir pavisam aktuāli arī šā gadsimta otrajā desmitgadē. Pilnībā tas nebija tur nekas jāsalāgo. Mākslinieka-prāt: pasaule ir masīvi sacīkota. Ko pat skaidrā latviešu valodā vismaz divreiz uz Lielās Cūkas un arī uz lielās instalācijas tika pavēstīts apkārtējiem (skatītājiem). Tika piesaukts visas cilvēces lielās problēmas: rasu naids, dabas piesārņošana, oligarhu vienošanās un lielvastu prezidentu anti-cilvēciskā darbošanās.

Viss ir patiesi, nepastarpināti un uz reizi vienā piegājienā grūti sagremojams... Vēl daudzko neesmu pateicis.

svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Kendija Dalfere Rīgā - tracināja ar karstu fankī ...

Vakars 27. jūlijā 2018. gadā Rīgā bija tveicīgs. Bet publika koncertā Kongresu namā saņēma piedevām vēl citu tveici... Jau ceturto reizi Latvijā viesojās Kendija Dalfere, kura ļoti labi pārvalda saksofona spēli. Par to pārliecinājās visi gandrīz pārpildītajā zālē. Bet nu visu pēc kārtas...



Māksliniece tik ļoti pārvaldīja saksofonu, ka likās... viena pati vien ir uz skatuves. Pārejie tādi piespēlētāji un piedziedātāji vien bija. Tāds iespaids gan bija tikai pirmajā mirklī. Kopumā tas viss bija labi noregulēts ansamblis. Kur katram ir sava vieta.

Visi gaidīja to slaveno "Lily was here". Parasti tās slavenākās kompozīcijas mākslinieki izspēlē kā priekšpēdējās vai pēdējās, bet Kendija Dalfere Rīgā to izdarīja kā ceturto skaņdarbu no sākuma, kad līdz koncerta beigām bija vēl garš un karsts ceļš ejams.

Jā, tas ansamblis bija kā "labi eļļots mehānisms". Sava vieta - ritma izsitējam uz bungām. Diviem vokālistiem, kurus tā īsti negribētos saukt par piedziedātajiem- jo ar panākumiem rullēja savus koncertnumurus. Tad soloģitārists, kurš nebaidījās no gariem solo iespraudumiem vairākos skaņdarbos. Un basģitārists, kurš pamanījās basģitāras solo numuru nodragāt pa vidam. Šķietami mazāk uz skatuves strādāja abi taustiņinstrumentālisti, no kuriem viens pašā koncerta izskaņā izspieda nelielu solo numuru...

Pati Kendija izpaudās pa īstam, kā gan savādāk- ja viss koncerts bija veltīts pašas vārdam Saksofons un dziedāšana, turklāt abas lietas darot vienos un tajos pašos skaņdarbos gandrīz vienlaicīgi, liecina - elpa māksliniecei ir plaši attīstīta. Tātad spēcīga sieviete pie mums atbrauca.

Atbrauca- ne pirmo reizi. Pati no skatuves starp skaņdarbiem stāstīja: Latvijas ārēs šī jau bija nu jau ceturto reizi. Daudzko pastāstīja / angliski. Kāda publikas daļa saprata arīdzan. Varētu jau piekasīties, ka netika nodrošināts tulkojums latviski no svešvalodas. Jā, svešvaloda... arī programmas pieteicēja, mums zināmā Marija Naumova arīdzan vairāk runāja krieviski. mazāk vai gandrīz nemaz latviski. Jo Krievijas šovmeņi rīkoja Latvijā šo džeza pasākumu, kur cita vidū pie mums paviesojās Kendija Dalfere.

Jā - koncerta dominance bija šis karstai fankijs. Kas uzkarsināja prātus ar svilinošiem ritmiem, skaļām skaņu pasāžām, un traku visa ansambļa saspēli. Katrā skaņdarbā arī izimprovizējot līdz pašām augšām uz saksofona, kā arī uz pārējiem mūzikas instrumentiem. Saksofons tai vakarā bija KĀ VELNS.

Skaņa labi savienojās ar gaismas instalācijām. Aizmugurē uz skatuves rullējās ritmiskas kustīgas bildītes, kas visu pastiprināja (skaņu un auru). Kopumā tas viss smagi ieblieza pa visiem maņu orgāniem. Un žilbināja domu centrus vēl laiciņu pēc tam, kad koncerts jau bija izskanējis.

Tā vai citādi, publika mājās neaizgāja vīlusies...