Deivids Garets: atlocīja vijoli un salocīja skatītājus

Tātad, 8. decembris ar vācu vijolnieka Deividu Garetu uzstāšanos Rīgas "Arēnas" pus-arēnas gandrīz piepildītā skatītāju zālē - ir aizvadīts. Šo rindu autoram bija izdevība tur pabūt, pēc tam radās dažādas domas. 
/Video no mūzikas fana  Solorium Lt puses./

Un... - nerakstot šo raksta galu reportāžas manierē - izsaku domu par sava veida izredzētību, kad kāda mākslinieka rokās kā galvenais mūzikas ierocis ir VIJOLE! Visai rets instruments galvenajām mūzikas cīņām. Katrā valstī ir pazīstami savi vijolnieki, vairāk gan klasiskajā mūzikā, retam gan izdodas pasniegt caur šo instrumentu pazīstamus skaņdarbus, kas atpazīstami arī rokmūzikas karsējiem.

Doma 2. Nav redzēts Deivids Garets popmūzikas vai kādos citos topos, tomēr arī Rīgā viņš ar savu skaņu mākslu savāca teju pilnu zāli. Pie tam, spēlējot ne - originālu mūziku. Laikam tā pievienotā vērtība tajā visā ir - netradicionāli pasniegt skaņu. Kā savulaik to izdarīja EMERSON LAKE AND PALMER... radot revolūciju visā rokmūzikā (un ne tikai tur).

Doma 3. Nez kamdēļ šā vakara pasākums neguva lielu atsaucību medijos. Pirms tam bija standarta ziņas, pēc tam reportāžas par koncertu... izpaliek (šo rindu rakstīšanas brīdī nevienas, bet cerība ir uz dažām turpmākām dienām). Vairāk mediju pārstāvji bija citā lielā notikumā tai pašā vakarā - grupas INOKENTIJS MĀRPLS 30-gades koncertā.
---

Par pašu koncertu... Noskaņa tāda "kā mājās uz dīvāna". Savs mākslinieks savai publikai. Deivids Gerets Rīgā ieradās it kā kādu -padsmito reizi, lai gan reāli šāda tikšanās notika pirmo reizi (no skatuves teicās - ka cer šeit ierasties vēl kādu reizi). Publika bija atsaucīga, un tas vieš patiesas cerības, ka šāds vijoļmūzikas vakars te pie mums atkārtosies.

Tas ir visai pievilcīgs lauciņš daudziem skaņu māksliniekiem - veidot pārlikumus populāriem skaņdarbiem. Vien pieliekot salīdzinoši nedaudz no sevis, var būt pat visai populārs publikas vidū. Bet Gareta gadījumā tas tā nav - te vēl klāt ir vizuālais šarms.

Bija garie komentāri no paša mākslinieka puses - laikam tie garākie pastāsti, kas tika angliski (bez jebkāda tulkojuma) klāstīti: dažiem tas kaitināja prātus, bet vairākumam tie patika. Garets nedziedāja, bet balss pie mikrofona bija glāsmaina un tāda kā "šūpuļdziesma". Tas viss iekļāvās kopējā koncepcijā, kur galvenā bija romantikas latiņa. Nav šaubu, ka tas viss tiek organizēts speciāli. It kā līdzsvarojot kādu citu skatuves tēlu - ko pats radījis caur tēlojumu filmā "Velna vijolnieks" (par Paganīni dzīvi un darbību pirms 2 gadsimtiem).

Koncertā pārsvarā bija mēreni lēnās kompozīcijas, kuras tika atšķaidītas ar ātrajām arpēdžijām (kā zināms - Garets saņēmis Ginesa rekorda balvu par ātrspēlēšanu uz šo instrumentu). Un arī tradicionāli atdeva priekšroku koka vijolei, lai gan turpat pa ķērienam "pagadījās" arī elektriskā instrumenta versija. Un tad skaņa pārvērtās kaut kam līdzīgam elektriskai ģitārai... yeeheee.

Vēl skatītājiem patika mākslinieka biežais iznāciens skatītāju tuvumā, pa reizei arī kāds bērnelis saņēma pa roku spiedienam. Un aizmugurē divi modri sargi sekoja: lai kāds afekta stāvoklī no skatītāju rindām neizdara ko ļoti neprognozējamu. Kopumā publika bija "salocīta" caur garajām stīgu instrumenta skaņām :)

Jā, vijoles skaņas - tāpat kā gleznu- nevar pārstāstīt. Atliek pamatoti cerēt, ka Deivids Garets Rīgā nebija pēdējo reizi...

Vēlreiz par to "digitop100" (mūzikas feļetons 2.12.2017./2)

Šo rindu autors caur "StarFM" šodien 11:00tos vēlējās (kā iepriekš tika izreklamēts) noklausīties (te saite) tiešraidē. Cerībā - dzirdēt beidzot 100 dziesmas vai vismaz to nosaukumus, kas attiecīgi būs Latvijā sarindoti par "oficālo" nosauktajā nedēļas topā

Debijas raidījumā šodien gan sanāca izdzirdēt vadītāja Lepera garo runu, kas atšķaidīta 2 garām reklāmas pauzēm. Uzzināju - kaut kur trešā desmitniekā ir PRĀTA VĒTRAS jaunākā dziesma, kaut kur tālākos gaņģos atzīmējas Dons. Kaut kāds mākslinieks debitē topa viducī, un vien augšējais piecinieks tiek nosaukts.

Neuzzināju no raidījuma, ka nr. 1 dziesminieks Post Malone dzimis Sirakūzās pie Ņujorkas un jau tautās palaidis 2 albumus. Neuzzināju, ka piecinieka dalībniece Demi Lovato ir pasaules "Labas gribas vēstniece". Vien raidījuma vadītājs tik "ūdeni nolēja".

Un arī to - ka Digitop100 mājas lapā (saite) nekas nav redzams.

Es to sauktu par haltūru. Kad, droši vien, pēc ātrās slavas cenšoties, tik mūsu neaptēstai publikai gribas nogrūst pliku ažiotāžu...

Šodien ir topomānija - arī Latvijā (mūzikas feļetons 2.12.2017.)

 

 Tad nu Latvijā- atkal šajā mūzikas aktivitātē ir iejaukti "mikrofonieši" - būs savs iknedēļas TOP 100 / populārākās dziesmas. Te saite.
No vienas puses - tā ir aktivitāte, kas savedīs (?) kārtībā sabiedrisko domu mūzikas publicistikas jomā.
No otras puses - ir atpalicība. Šodien visiem topumīļiem aktuāli ir dienas tops. Piemēram, "European Hit Radio" jau pasen ar tekstu "precīzi atspoguļo mūzikas tirgu" ēterā atraida ikdienas "desmitnieku".
Pasaulē ir pasen izstrādāti dziesmu ikdienas topi. Te piemērs.
Latvijā būs tikuši vien līdz "nedēļniekam".  Dienas tops vien būs jāpagaida.
Kā vienmēr - mēs skrienam pakaļ pasaulei...

Vai maz' iespējami nākamie LĪVI? (mūzikas feļetons 19.11.2017.)

Jā, reiz bija tāda varena hārdroka mūzikas kopa, kurai bija - un ir aizvien - ikonas statuss Latvijas ietvaros. Šodien vien daži mūziķi no tās turpina tās liepājnieciskās skaņu mākslas tradīcijas.

Jāsaka, ikonas vienmēr ir un būs, tikai katros citos laikos tās rodas citādā veidā un citādā garā. Ja originālie LĪVI radās, lai nestu cilvēkos kādus vēstījumus - vēl tais laikos, kad bijā iekš PSRS sastāvoši, tad tagad mākslinieki cīnās- par peļņu. Lai varētu profesionāli sevi apliecināt un būtu kāds finansiāls pamats šādam apliecinājumam.

Tagad ir pavisam cits "fons" tam, lai kādi censoņi uzziedētu kā jaunas ikonas. Neko jaunu nepateikšu par jau esošo tēmu: tajos laikos- bija pamatīgi jādraudzējas ar medijiem, lai uzziedētu kā gaiša varavīksne skaņu laukā. Šodien ir jāstrādā un sevi jāpasniedz dien' dienā, jo publika tagad vakardienas varoņus mēdz ātri aizmirst.

Teiksim, bija reiz tāds COSMOS... kur šodien viņi ir? Nekur! Bija reiz arī tādi INSTRUMENTI, kur šodien viņi ir? Bija MENUETS - šodien tikai daži par viņiem atceras. Ir aizvien PRĀTA VĒTRA, bet tikai tamdēļ - ka šī mūzikas kopa turpina strādāt. Ja apstāsies, tad atkal pavisam drīz aizmirsīs.

Tāpatās, arī - ja kādi gribēs tapt par "nākamajiem LĪVIEM"... Smagi jāstrādā un jādzīvojas pa soc-tīkliem un dažādiem jaunmodīgākajiem "mesendžeriem", lai ikdien' par sevi atgādinātu...
Kopumā katra mūziķa liktenis ir iepīts nezināmos mezglos, kur vienādā līmenī jaucas - ieguldītais darbs, veiksme un ārējo apstākļu ietekme.

Arī bez "X-faktora" viss notiek (mūzikas feļetons 14.11.2017.)

Kamēr šis šovs visiem prātus ir tā visai aizmiglojis, tikmēr palieku pie senās domas - ka Latvijā mūzika nepartrūks nekad.
Un tagad jaunie laiki ar jaunām tehnoloģijām tagad ļauj visiem muzicēt gribošajiem ātri vien ar savu skaņu mākslu nonākt pie klausītājiem.
Viss jūsu rokās, mūzikas mākslas censoņi.  Nekas neierobežo, tikai jūsu ne-slinkums, un pašu vēlēšanās atraut savu p*kaļu no dīvāna ir tie darbības rāmji.
Un - man liekas - Latvijas (rock)mūzika nav jāglābj.

"Dona klusēšanas sindroms" (mūzikas feļetons 12.11.2017.)

Neslēpju, svētdienas vakaros skatos arī pie mums līdz šim nezināmo "X-Faktors" dziesmoto atlasi. Un pēkšņi nodomāju - dažs no agrāk prominentiem māksliniekiem drusku pa ilgu iepauzē.

Dons. Kādreiz šis skatuves vārds bija priekšā un pakaļā, un uz "katra stūra". Drusku pa druskai, kā cilvēkos runā, sāk piegriezties. Nerunāju konkrēti par šo dziedātāju, bet viedēju par kādu tendenci.
Laikam Donam pašam "pieleca" - nedrīkst ar savu vārdu nomasēt visus citus riņķī. Jāievelk kāda ieelpa. Visai simboliski - dziesmā par to došanos uz Varanasi. No citiem "galiem" zināms, ka tā ir pilsēta Indijā, kur visi dodas nomirt. Līdzīgi kā ziloņi, kuri arī "galu" sajuzdami, dodas uz konkrētām džungļu vietām, kas pazīstamas kā ziloņu kapsētas.

Jādomā, Dons tikai ieelpo pirms nākamā cēliena (paredzams gada iesākumā mākslinieka koncerts "Arēnā Rīga"). Kas ir ar tām ieelpām? Mūsdienās, kad daudzi mākslinieki (kāds "piedzims" arī pēc šī "X-Faktora") visos stūros ņemas un cenšas pierādīt sevi, tāda "elpas ievilkšana" var pārvilkt strīpu karjerai. Jo otrā "elpa" konkrētam dziedātājam var neizdoties kā "pirmā". Jo pirmā ieelpa (gan tieši, gan pārnestā nozīmē) ir patiesa, otrajai "ieelpai" ir jabūt jaudīgākai...

Otrā ieelpa (arī otrais albums/ otrais singls/ otrais klips) ir sava statusa atrādīšana un pretenzijas uz stabilitāti. Vai arī - tas ir beigu sākums. Redzēsim, gan Dons, gan kāds cits - kā sevi parādīs!?

Spēlē savu mūziku, un tad būsi oriģināls... (LV mūzikas feļetons 6.11.2017.)

... un pirmais savā mūzikā.
Šo rindu autors daudzreiz saskarās ar lietu, kad cits dziedātājs vai grupa mēģina iedzīvināt kādum senu un pat aizvēsturisku hitu. 

 
Un tad:
- vecā dziesma jaunās skaņās vienmēr tiek salīdzināta ar orģinālo un seno skanējumu;
- tamdēļ jaunais skaņu iedzīvinājums vienmēr liekas sliktāks/ bālāks/ pliekanāks;
- un "tas viss jau kaut kur ir dzirdēts";
- lai seno dziesmu spētu jaunās skaņās tā- lai būtu tā pavisam jauna dziesma - tad ir jāieliek divkāršs un vēl lielāks darbs, kas aizēnotu seno auru...
- bet tas savukārt atkal ir grūti, ai cik grūti, šeit pievienotā vērtība nāk lēni un pavisam lēni;
- daudz vairāk spēka ir jāieliek nekā "vienkārši" radot jaunu mūziku...

Otrkārt:
- pārliekot savās skaņās iepriekš dzirdētu mūziku - pats pazaudē daudzejādi no oriģinalitātes;
- skatītāju domas daudzejādi aizvirzi no Savas Personības, skatītājiem gribot negribot nākas filtrēt domns ne tai "Tavā" virzienā;
- "Tevi" neuztver kā radošu personību, bet gan kā "tikai" kā izpildītāju.

Treškārt:
- spēlējot citu (ne "Tev" sacerētu) mūziku, "Tu" pats sevi piezemē;
- jo spēlējot/ dziedot "kaverus", tu nekomandē modi, bet gan atkārto - ko cits jau ko ir paveicis. Un tas ir tā "sāls": esi ar savu mūziku- un savā mākslā būsi pirmais!

Ja man nav ko teikt... (LV mūzikas feļetons 5.11.2017.)

 

 Šajā vakarā ir tieši tāda situācija - kad man nav ko teikt... par Latvijas mūziku. Vai tad pie mums viss ir kārtībā? Vai atkal nav nekas te jāglābj.
Laikam jau nav ... jāglābj. Kuri grib, tie rosās. Ja nerosās - tad te ir 2 iemesli: 1) viņam tas nav vajadzīgs vai arī 2)viņš ir pamatīgi apslinkojies.
Kuri ir uz lielākām vai mazākām skatuvēm, tie savu (vismaz kaut ko no sava) ir panākuši.
Kopumā man šķiet, LV pop- un rokmūzikā "pa lielam" ir kārtībā.
Viss - un arī notis - sākas vien cilvēku galvās. Ja kādiem no malas liekas, ka viss ir "jāglābj", tad viņiem pašiem ir galvās ir kaut kas jāglābj. Pirmām kārtām - no sava mazvērtības kompleksa. No sava provinciālisma. No savas pārmērīgi "uz iekšām" uzspiestās latvietības (ar to saprotot mentalitāti, ne nacionalitāti)...

Latvijas rokmūzika: nav jāglābj- bet ir jāattīsta jeb 6 tendences skaņu mākslā tagad

Laiks ir pavirzījies uz priekšu, pašmāju mūziķi rosās visos stūros, visur notiek skaņu čubināšana un rīkošanās. Kādi plusi un mīnusi jeb tendences ir vērojamas pašmāju rokmūzikas lauciņā...

* Vislielākais prieks ir par faktu - ka mūsējie cilvēki aizvien muzicē. Pa lielākai daļai bez pretenzijām uz uzspēlētu slavu vai naudas kāšanu.  Tagad nekas nekavē katru kaut cik lienošu censoni ar skaņu mākslu iepazīstināt teju vai visu pasauli. Vai pasaule uztvers šo kā savējo, tas jau ir cits jautājums... Bet- iesākumā tā ir mūzika. Kas dzimst visās varavīksnes krāsās un visos Latvijas nostūros. Uz lielākas vai mazākas skatuves netiek vien tas, kuram neko nevajag vai arī apslinkojies līdz nejēgai.
* Un - ja daudzi notikumi, tostarp latvju rokmūzikā, saplūst vienā virknē, tad tas viss pārvēršas par sava veida "fonu".  Kas vairs netiek uztverts individuāli, bet gan kā vienmērīgu mūzikas parādību. Un parādība LV rokmūzikā ir tāda amorfa un ne visai izteiksmīga. Tagad sevis cienošiem mūziķiem lielā problēma - KĀ IZDALĪTIES UN BŪT UNIKĀLAM UZ ŠĪ "FONA".
* Tiesa, vēl ne tuvu visi apzinās šīs izredzētības nepieciešamību. Senākie - LĪVI"Pro", OPUS"Pro", aizvien vēl elpojošie CREDO, gandrīz neelpojošā EOLIKA, aizvien gurdenākais PĒRKONS dzīvo uz vecās slavas lauriem. Ikonas tik viegli neapraks. Dažām citām grupām ir apsviedīgi menedžeri, kuri līdzīgi kā vientuļie zemnieki lauku sētās, ņemas savu aizbilstamo virzienā. Atkal izolēti viens no otra. Tamdēļ dažas grupas "izdalās" uz fona. SKYFORGER uz doto brīdi ir labākā latvju rokmūzikas eksportprece. FRAILTY tepatās Latvijā uzstājas reti, bet labi. HEAVEN GREY pa reizei aizdodas uz festivāliem Austrumeiropā. Ir mums daži lielie notikumi.
* Jaunās interneta iespējas arī ... nonivilē līdz minimumam kādreizējo "Micrec" monopolu mūzikas informētības lauciņā. Vienkāršākā valodā: ja kāds jauns "gurķis" gribēja gūt Latvijas slavu, tad devās ciemos pie Guntara Rača un lūdzās pēc albuma izdošanas darba. Šodien jaunie censoņi dodas uz soc-tīkliem, kur savus jaunākos garadarbus skaņu- un video-failos iespējams ievietot dažu minūšu laikā. Rīt, pēc visa spriežot, mūzikas tendētā publika dosies uz "ai-podiem" domātajos čatos, piemēram uz whatsapp.com ... Jā, cilvēciskais faktors mūzikas izslavināšanas frontē samazinās. Samazinās arī mediju loma.
* Par medijiem. Tradicionālā tv, radio, laikraksti jauno tehnoloģiju priekšā palēnam un pakāpeniski tomēr atdod pozīcijas. Jaunajiem mūziķiem alkās pēc ātras slavas - arīdzan šie mediji vairs nav pirmās prioritātes vajadzība. Augstāk pieminētās jaunās IT tehnoloģijas gan samazina ceļu no mūzikas radīšanas kambariem līdz potenciālajiem klausītājiem, taču vienlaikus arī sadala šos pašus klausītājus daudz mazākos fanu pulciņos. Kas nelielos bariņos grupējas ap katru no daudzajām mūzikas bandām, kas negaidot saņem slavas iespējas. Publikai ir apjukums šajā informācijas leiputrijā, tam seko apatija un attieksme pret nepazīstamajiem vai mēreni pazīstamajiem kā pret "vispārēju fonu".
* Līdz ar to apātija pamazām pārņem arī pašus mūziķu prātus. Tikai nedaudzajiem ir izturība pārvarēt pirmās grūtības, atrast savu noti un iet savu ceļu neskatoties ne uz ko. Nepastāvība un īsmūžība ir tie lielākie traucēkļi, lai kārtējais mākslinieks vai skaņu apvienība izaugtu par patiesu un paliekošu zvaigzni. Tieši te ir tā stāsta sāls: jaunajie ir jāpiepalīdz. Tikt pāri šaubām, neticībai un mūzikas klausītāju apātijai.  Vai ne?

Mūzikas feļetons 8.10.17.: pēc "X-Faktora" kas būs?

Kā jau zinām, šis populārais ārzemju šovs nonācis Latvijas ārēs, precīzāk, pašmāju TV ekrānos. Atlase jau iegājusi otrajā kārtā, kas ir kārtējais posms - līdz pirms Jaunā Gada izsecināsies viens uzvarētājs...

Jautājums ir par to VIENU, kurš patreiz "teorētiski" varētu būt arī LV jaunā pop-scēnas zvaigzne. "X-Faktors" aizritēs tā vai citādi, bet jaunais ČEMPIONS uzsāks savu ceļu. Varbūt arī neuzsāks, tā patiesībā būs lielākā pēc-šova intriga.

Protams, mediji uz reizi sāks interesēties par gala-čempionu. Bet interese tikpat ātri pazudīs, ja jaunais uzvarētājs neko pēc šova nedarīs.

Varbūt kāds menedžeris sāks interesēties par dziesmu čempionu. Tad jau visas lietas sakārtosies.
Bet varbūt jaunais čempions/-ne sāks izpausties kādā nemūzikas sfērā. Kaut kādā miglainā atmiņā ir "Fabrikas" šovs, kur bija gan "Priekšniece", gan "Spridzeklis", gan "Zemene". Kur visi pieminētie ir šodien? Gandrīz nebūtībā! Pazuduši. Gribas cerēt, ka tā nebūs ar "X-Faktors" čempionu.

Īstā intriga būs pēc šova izskaņas...

6 lietas, ko es mācos no Guntara Rača

Mūzikā, tāpatās kā daudzās citās dzīves jomās, ir daudzkas sasniedzams. Taču, lai tiktu un arīdzan pabeigtu šo "darbadienu" uz Zemes pēc iespējas augstākā plauktā, ir nepieciešamas vairākas rakstura īpašības. Protams, neviens jau nepiedzimst kā cīnītājs, bet ... par tādu dzīves laikā ir iespējams kļūt. Atstājot arī savas "pēdas" pasaules attīstībā, kas patiesībā ir katra mūsu īpašā misija. Pazīstamais mūziķis un mūzikas biznesmens Guntars Račs arī šo to man ierāda - turpmākajam... Un!

* Nenovirzīties no mērķa vienalga, kas apkārtējā pasaulē notiek. "Kaut vai debesis nogāžas pāri galvai". Nav jāprognozē nākotne, tā ir jāveido pašam. Saku gan, ka tas ir visai grūts "pasākums". Dzīve pasviež visādus izaicinājumus. Bet Kosmosam tas ir nepieciešams, lai katrs mēs slīpējamies un gatavojamies turpmākajiem sasniegumiem zemes virsū. Ja dienā (nedēļā, mēnesī, gadā...) ir grūtības, tas nozīmē - Kosmosam "tava" klātbūtne ir nepieciešama te uz Zemes.
* Jābūt - un ja tāda nav, tad jāiegūst tas - ko saucu par "biezu ādu". Jeb jāsaglabā inertums attiecībā pret uzbāzīgajiem apkārtējiem viedokļiem. Kas lielum lielā vairumā ir ar negatīvu pieskaņu. Tas jau vispār zināms: daudz runā tie, kas neko nedara. Tie, kuri dara, tie ir salīdzinoši mazrunīgi. Vienkārši tukšām pļāpām nepaliek laika...
* Vismaz pa reizei ir jāiziet ārpus no komforta zonas. Tas nozīmē: laiku pa laikam ir jāmaina dienas režīms. Pat tad - ja tas neraisa patīkamas domas un noskaņas.
* Jābūt vai jāapgūst augsta iekšējā pašorganizātība. Ar to domājot - ja dienā kas nolemts izdarīt, tad tas ir jāizdara. Jāatzīstas, ne tik vienkārši realizējama lieta. Jo daudzas sīkas kaislības notiek apkārt, un daudzi izaicinājumi tā vien spiež "tevi" prom no izvēlētā ceļa.
* Bet it visā vienmēr ir jāsaglabā emocionālā dzirksts. Jo sausa un rutinēta dzīve noved pie nonivilēšanās primitīvā līmenī.
* Un vēl paralēli visam - jāturpina priecāties par dzīvi. Ieciklējoties uz problēmām, tās nemazināsies. Tās, protams, ir jārisina, taču nav jāļauj tām "uzsēsties uz galvas". Un - jārada mūzika!
Vai ne?

... tad tā rokmūzikas LV pļava ir apdzīvota?

Šodien kādā sejasgrāmatas diskusijā padzirdēju teikumu "90tajos Guntars Račs ienāca, ieraudzīja- tā mūzikas pļava ir neapdzīvota un sāka rīkoties". Vai ne?

Es gan teikšu - tā pļava vienmēr bijusi apdzīvota. Viss saistībā ar to, kādas iespējas šiem mūsu jauniem un ne vairs tik jauniem mūziķiem tikt pie publicitāte. Kas ir svarīga pašiem mūziķiem, vismaz tiem- kas nolēmuši savu skaņu mākslu nest tālāk par dzīvokļa 4 sienām...

Pieminētais mūzikas biznesmenis tikai attiecīgajā brīdī noorientējās apkārtnē ar rezultātu. Un kādas 2 desmitgades visai labi komandēja parādi Latvijas pop- un daļēji arī rokmūzikā.

Šodien tā pļava ir pilna arī bez dažām mūzikas biznesmeņu rokām. IT tehnoloģijas šodien atļauj burtiski katram, kurš izgudro pirmo savu noti, atrādīt savu varējumu visiem riņķī.

Ja mēs drusku noņemam klapes no acīm- tad redzam jau: dažādas atpazīstamības rokbandas ir visos Latvijas stūros. Daļa atrādās medijos, daļa "iztiek" ar pazīmēšanos soc-tīklos.

Es teiktu - tā rok-pļava ir apdzīvota. Vien nepieciešams kāds papildus grūdiens, lai pašmāju rokmūzikai būtu lielāka publicitāte medijos. No otras puses, tām mūzikas komandas, kurām menedžeris strādā - nonāk līdz medijiem ar pašu spēkiem. Vai ne?