Vai maz' iespējami nākamie LĪVI? (mūzikas feļetons 19.11.2017.)

Jā, reiz bija tāda varena hārdroka mūzikas kopa, kurai bija - un ir aizvien - ikonas statuss Latvijas ietvaros. Šodien vien daži mūziķi no tās turpina tās liepājnieciskās skaņu mākslas tradīcijas.

Jāsaka, ikonas vienmēr ir un būs, tikai katros citos laikos tās rodas citādā veidā un citādā garā. Ja originālie LĪVI radās, lai nestu cilvēkos kādus vēstījumus - vēl tais laikos, kad bijā iekš PSRS sastāvoši, tad tagad mākslinieki cīnās- par peļņu. Lai varētu profesionāli sevi apliecināt un būtu kāds finansiāls pamats šādam apliecinājumam.

Tagad ir pavisam cits "fons" tam, lai kādi censoņi uzziedētu kā jaunas ikonas. Neko jaunu nepateikšu par jau esošo tēmu: tajos laikos- bija pamatīgi jādraudzējas ar medijiem, lai uzziedētu kā gaiša varavīksne skaņu laukā. Šodien ir jāstrādā un sevi jāpasniedz dien' dienā, jo publika tagad vakardienas varoņus mēdz ātri aizmirst.

Teiksim, bija reiz tāds COSMOS... kur šodien viņi ir? Nekur! Bija reiz arī tādi INSTRUMENTI, kur šodien viņi ir? Bija MENUETS - šodien tikai daži par viņiem atceras. Ir aizvien PRĀTA VĒTRA, bet tikai tamdēļ - ka šī mūzikas kopa turpina strādāt. Ja apstāsies, tad atkal pavisam drīz aizmirsīs.

Tāpatās, arī - ja kādi gribēs tapt par "nākamajiem LĪVIEM"... Smagi jāstrādā un jādzīvojas pa soc-tīkliem un dažādiem jaunmodīgākajiem "mesendžeriem", lai ikdien' par sevi atgādinātu...
Kopumā katra mūziķa liktenis ir iepīts nezināmos mezglos, kur vienādā līmenī jaucas - ieguldītais darbs, veiksme un ārējo apstākļu ietekme.

Arī bez "X-faktora" viss notiek (mūzikas feļetons 14.11.2017.)

Kamēr šis šovs visiem prātus ir tā visai aizmiglojis, tikmēr palieku pie senās domas - ka Latvijā mūzika nepartrūks nekad.
Un tagad jaunie laiki ar jaunām tehnoloģijām tagad ļauj visiem muzicēt gribošajiem ātri vien ar savu skaņu mākslu nonākt pie klausītājiem.
Viss jūsu rokās, mūzikas mākslas censoņi.  Nekas neierobežo, tikai jūsu ne-slinkums, un pašu vēlēšanās atraut savu p*kaļu no dīvāna ir tie darbības rāmji.
Un - man liekas - Latvijas (rock)mūzika nav jāglābj.

"Dona klusēšanas sindroms" (mūzikas feļetons 12.11.2017.)

Neslēpju, svētdienas vakaros skatos arī pie mums līdz šim nezināmo "X-Faktors" dziesmoto atlasi. Un pēkšņi nodomāju - dažs no agrāk prominentiem māksliniekiem drusku pa ilgu iepauzē.

Dons. Kādreiz šis skatuves vārds bija priekšā un pakaļā, un uz "katra stūra". Drusku pa druskai, kā cilvēkos runā, sāk piegriezties. Nerunāju konkrēti par šo dziedātāju, bet viedēju par kādu tendenci.
Laikam Donam pašam "pieleca" - nedrīkst ar savu vārdu nomasēt visus citus riņķī. Jāievelk kāda ieelpa. Visai simboliski - dziesmā par to došanos uz Varanasi. No citiem "galiem" zināms, ka tā ir pilsēta Indijā, kur visi dodas nomirt. Līdzīgi kā ziloņi, kuri arī "galu" sajuzdami, dodas uz konkrētām džungļu vietām, kas pazīstamas kā ziloņu kapsētas.

Jādomā, Dons tikai ieelpo pirms nākamā cēliena (paredzams gada iesākumā mākslinieka koncerts "Arēnā Rīga"). Kas ir ar tām ieelpām? Mūsdienās, kad daudzi mākslinieki (kāds "piedzims" arī pēc šī "X-Faktora") visos stūros ņemas un cenšas pierādīt sevi, tāda "elpas ievilkšana" var pārvilkt strīpu karjerai. Jo otrā "elpa" konkrētam dziedātājam var neizdoties kā "pirmā". Jo pirmā ieelpa (gan tieši, gan pārnestā nozīmē) ir patiesa, otrajai "ieelpai" ir jabūt jaudīgākai...

Otrā ieelpa (arī otrais albums/ otrais singls/ otrais klips) ir sava statusa atrādīšana un pretenzijas uz stabilitāti. Vai arī - tas ir beigu sākums. Redzēsim, gan Dons, gan kāds cits - kā sevi parādīs!?

Spēlē savu mūziku, un tad būsi oriģināls... (LV mūzikas feļetons 6.11.2017.)

... un pirmais savā mūzikā.
Šo rindu autors daudzreiz saskarās ar lietu, kad cits dziedātājs vai grupa mēģina iedzīvināt kādum senu un pat aizvēsturisku hitu. 

 
Un tad:
- vecā dziesma jaunās skaņās vienmēr tiek salīdzināta ar orģinālo un seno skanējumu;
- tamdēļ jaunais skaņu iedzīvinājums vienmēr liekas sliktāks/ bālāks/ pliekanāks;
- un "tas viss jau kaut kur ir dzirdēts";
- lai seno dziesmu spētu jaunās skaņās tā- lai būtu tā pavisam jauna dziesma - tad ir jāieliek divkāršs un vēl lielāks darbs, kas aizēnotu seno auru...
- bet tas savukārt atkal ir grūti, ai cik grūti, šeit pievienotā vērtība nāk lēni un pavisam lēni;
- daudz vairāk spēka ir jāieliek nekā "vienkārši" radot jaunu mūziku...

Otrkārt:
- pārliekot savās skaņās iepriekš dzirdētu mūziku - pats pazaudē daudzejādi no oriģinalitātes;
- skatītāju domas daudzejādi aizvirzi no Savas Personības, skatītājiem gribot negribot nākas filtrēt domns ne tai "Tavā" virzienā;
- "Tevi" neuztver kā radošu personību, bet gan kā "tikai" kā izpildītāju.

Treškārt:
- spēlējot citu (ne "Tev" sacerētu) mūziku, "Tu" pats sevi piezemē;
- jo spēlējot/ dziedot "kaverus", tu nekomandē modi, bet gan atkārto - ko cits jau ko ir paveicis. Un tas ir tā "sāls": esi ar savu mūziku- un savā mākslā būsi pirmais!

Ja man nav ko teikt... (LV mūzikas feļetons 5.11.2017.)

 

 Šajā vakarā ir tieši tāda situācija - kad man nav ko teikt... par Latvijas mūziku. Vai tad pie mums viss ir kārtībā? Vai atkal nav nekas te jāglābj.
Laikam jau nav ... jāglābj. Kuri grib, tie rosās. Ja nerosās - tad te ir 2 iemesli: 1) viņam tas nav vajadzīgs vai arī 2)viņš ir pamatīgi apslinkojies.
Kuri ir uz lielākām vai mazākām skatuvēm, tie savu (vismaz kaut ko no sava) ir panākuši.
Kopumā man šķiet, LV pop- un rokmūzikā "pa lielam" ir kārtībā.
Viss - un arī notis - sākas vien cilvēku galvās. Ja kādiem no malas liekas, ka viss ir "jāglābj", tad viņiem pašiem ir galvās ir kaut kas jāglābj. Pirmām kārtām - no sava mazvērtības kompleksa. No sava provinciālisma. No savas pārmērīgi "uz iekšām" uzspiestās latvietības (ar to saprotot mentalitāti, ne nacionalitāti)...

Latvijas rokmūzika: nav jāglābj- bet ir jāattīsta jeb 6 tendences skaņu mākslā tagad

Laiks ir pavirzījies uz priekšu, pašmāju mūziķi rosās visos stūros, visur notiek skaņu čubināšana un rīkošanās. Kādi plusi un mīnusi jeb tendences ir vērojamas pašmāju rokmūzikas lauciņā...

* Vislielākais prieks ir par faktu - ka mūsējie cilvēki aizvien muzicē. Pa lielākai daļai bez pretenzijām uz uzspēlētu slavu vai naudas kāšanu.  Tagad nekas nekavē katru kaut cik lienošu censoni ar skaņu mākslu iepazīstināt teju vai visu pasauli. Vai pasaule uztvers šo kā savējo, tas jau ir cits jautājums... Bet- iesākumā tā ir mūzika. Kas dzimst visās varavīksnes krāsās un visos Latvijas nostūros. Uz lielākas vai mazākas skatuves netiek vien tas, kuram neko nevajag vai arī apslinkojies līdz nejēgai.
* Un - ja daudzi notikumi, tostarp latvju rokmūzikā, saplūst vienā virknē, tad tas viss pārvēršas par sava veida "fonu".  Kas vairs netiek uztverts individuāli, bet gan kā vienmērīgu mūzikas parādību. Un parādība LV rokmūzikā ir tāda amorfa un ne visai izteiksmīga. Tagad sevis cienošiem mūziķiem lielā problēma - KĀ IZDALĪTIES UN BŪT UNIKĀLAM UZ ŠĪ "FONA".
* Tiesa, vēl ne tuvu visi apzinās šīs izredzētības nepieciešamību. Senākie - LĪVI"Pro", OPUS"Pro", aizvien vēl elpojošie CREDO, gandrīz neelpojošā EOLIKA, aizvien gurdenākais PĒRKONS dzīvo uz vecās slavas lauriem. Ikonas tik viegli neapraks. Dažām citām grupām ir apsviedīgi menedžeri, kuri līdzīgi kā vientuļie zemnieki lauku sētās, ņemas savu aizbilstamo virzienā. Atkal izolēti viens no otra. Tamdēļ dažas grupas "izdalās" uz fona. SKYFORGER uz doto brīdi ir labākā latvju rokmūzikas eksportprece. FRAILTY tepatās Latvijā uzstājas reti, bet labi. HEAVEN GREY pa reizei aizdodas uz festivāliem Austrumeiropā. Ir mums daži lielie notikumi.
* Jaunās interneta iespējas arī ... nonivilē līdz minimumam kādreizējo "Micrec" monopolu mūzikas informētības lauciņā. Vienkāršākā valodā: ja kāds jauns "gurķis" gribēja gūt Latvijas slavu, tad devās ciemos pie Guntara Rača un lūdzās pēc albuma izdošanas darba. Šodien jaunie censoņi dodas uz soc-tīkliem, kur savus jaunākos garadarbus skaņu- un video-failos iespējams ievietot dažu minūšu laikā. Rīt, pēc visa spriežot, mūzikas tendētā publika dosies uz "ai-podiem" domātajos čatos, piemēram uz whatsapp.com ... Jā, cilvēciskais faktors mūzikas izslavināšanas frontē samazinās. Samazinās arī mediju loma.
* Par medijiem. Tradicionālā tv, radio, laikraksti jauno tehnoloģiju priekšā palēnam un pakāpeniski tomēr atdod pozīcijas. Jaunajiem mūziķiem alkās pēc ātras slavas - arīdzan šie mediji vairs nav pirmās prioritātes vajadzība. Augstāk pieminētās jaunās IT tehnoloģijas gan samazina ceļu no mūzikas radīšanas kambariem līdz potenciālajiem klausītājiem, taču vienlaikus arī sadala šos pašus klausītājus daudz mazākos fanu pulciņos. Kas nelielos bariņos grupējas ap katru no daudzajām mūzikas bandām, kas negaidot saņem slavas iespējas. Publikai ir apjukums šajā informācijas leiputrijā, tam seko apatija un attieksme pret nepazīstamajiem vai mēreni pazīstamajiem kā pret "vispārēju fonu".
* Līdz ar to apātija pamazām pārņem arī pašus mūziķu prātus. Tikai nedaudzajiem ir izturība pārvarēt pirmās grūtības, atrast savu noti un iet savu ceļu neskatoties ne uz ko. Nepastāvība un īsmūžība ir tie lielākie traucēkļi, lai kārtējais mākslinieks vai skaņu apvienība izaugtu par patiesu un paliekošu zvaigzni. Tieši te ir tā stāsta sāls: jaunajie ir jāpiepalīdz. Tikt pāri šaubām, neticībai un mūzikas klausītāju apātijai.  Vai ne?