Maestro= ir jau publisko bēru "ikona"? (mūzikas feļetons 27.10.2018.)

Nu tā nu Likteņtēvs bija lēmis - Latvijā apmēram 30 gadu vecumā esošs mūzikas un mediju censonis - bija spiests atstāt šo sauli. Lai tur nākamajā un labākā pasaulē viņam ir gaišas un skaistas dziesmas, un reizē ar daudziem esmu pateicīgs par Censoņa paveikto "darba dienā" uz Zemes.

Attēla (c) apollo.tvnet.lv

Bet- arī šis bēru pasākums izvērtās par MEDIJU DZĪRĒM! Kā aizvien - arī šoreiz aizgājējs tika pavadīts t.s. "krāšņi". Un uz reizi arī visa Latvija to uzzināja. Laikam tās pēdējā laika vispubliskākās bēres. Vēl jo vairāk, ka arī Maestro ar seju atrdījās.

Ja jau reiz Maestro piedalās tamlīdzīgos "pasākumos", tad patiešām Šo Sauli pametis sabiedrībā harizmātisks mākslinieks. Un tas ir signāls mediju reportieriem (un viņu redaktoriem), kas šāds "pasākums" ir ar augstu reitinga ("klikšķinošu") pakāpi.

Reitingu verdziskajā vidē miršanas lietas, ja tur kā galvenie varoņi "piedalās" jau sabiedrībā zināmas personas, ir notikumu topu augšgalā. Diemžēl tie sabiedrībā pazīstamie ne visai bieži dodas Mūžībā, tamdēļ dažs pats sevi par mediju "guru" dēvējošs - izgudro viltus ziņas. Lai savā pusē pārvilktu daļu lasītājus. Te sarkanās līnijas ir pārkāptas. Un "Maestro seja" te vairs nepalīdz...

Vai ne?

Kur tad ir Artūrs Gruzdiņš? (mūzikas feļetons 21.10.2018.)

Nē, nē- piesauktais nekur nav pazudis, ir pie labas veselības un pa reizei kaut kur medijos ziņās pazib. Runa ir par to, ka lielu pompu pirmajā Latvijas "X-faktorā" uzvarējušais dalībnieks... savu karjeru neturpina ar tādu pašu pompu. Un, kā saka, nekas personisks...

Vien tas - ka "X- faktora" organizētāji plus atrādītāji Latvijā taisa savu atpazīstamības kapitālu, nevis rūpējas par mūzikas izaugsmi šai pašā mūsu Valstī.

Artūram šajā visai skarbajā dziedātāju konkursā palaimējās izraut galveno balvu. Viens darbs padarīts, un kas tālāk. Vai no tā Latvijas mūzikā kas mainās uz augšu. Vismaz pagaidām- nē! Artūram paveicies nepilna gada laikā jau slavenības statusā ierakstīt un publicēt vienu dziesmu, kas tehniski nemaz nav tik grūti izdarāms ar jaunākajām IT tehnoloģijām.  No albuma vēl "nav ne smakas".

Tas lielais jautājums ir - kā būs ar tagadējā "X-faktora" jeb dziesmu spēles otrā riņķa uzvarētāju, kura vārds patreiz vēl ir miglā tīts? Hehe - laiks parādīs...

Rodžers Voterss Rīgā - 6: vēl nepateiktais...

Laikam jau esam piemirsuši, ka vēl ne tik sen jeb šā gada 24. augustā "Arēnā Rīga" ar vērienīgu koncertu uzstājās viens no PINK FLOYD sastāva mūziķiem  - Rodžers Voterss ar savu komandu. Vairākus rakstu "galus" šim pasācienam jau šajā blogā esmu veltījis.

Bet ir vēl dažas vēlās emocijas... Līdzās visam pārējam šis bija visvarenākais vizuālais uznāciens, ko esmu redzējis da jebkādā dzīvajā koncertā. Droši vien ne tikai man šādējādi liekas.

Vizuālizācija, kas organiski sakļaujas ar visiem zināmo PINK FLOYD mūziku. Grūti jau šo pārstāstīt, bet dekorācijas - tās šajā reizē ir ikoniskas reizē ar mūziku. Neiztrūkstošā fabrika, neiztrūkstošā lidojošā cūka, neiztrūkstošā "dark side of the moon" diska vāka vizuālizācija.

Tad vēl (piedraņķotās) dabas tēma, kopumā vispār samaitātā pasaule, kuru "čakarē" dažādi varenie. Tāds pacifisms jaušas visam cauri, nedaudz pat pārspīlēts.

Bet visa publika, kura arēnu piepildīja līdz malu malām, nāca beidzot dzīvajā klausīties gandrīz vai PINK FLOYD skaņu mākslu. Pieļauju, ka mazāk par 1% no cilvēkiem jebkad iepriekš redzējuši šo vareno rokvienību dzīvajā. Ierakstos gan klausījušies, kā gan citādi.

Visumā Rodžers Voterss atstāj tādu pretrunīgu iespaidu. It kā pacifists, tomēr (pēc dažu mediju ziņām) "piespēlē" Krievijas prezidentam Putinam - domās par Krievijas rīcību attiecībā uz dažām kaimiņu valstīm. Par ko pats saņem kritiku un niknumu dažās bijušajās PSRS teritorijās.  Lai gan tā skaņu māksla, ko pats propagandē - tā ir varena.

Un arī visām "ikonām", kas Rīgā paviesojas vecuma gadu skaitā aiz 70... ir tāda atvadu pieskaņa. Lai gan patr Rodžerss Voterss nekur nav teicis, ka šī būtu "atvadu tūre" (atšķirībā no dažām citām rok-ikonām).

Makslinieks vēl ir šaisaulē, un viņa mūzika aizvien turpinās...

Rodžers Voterss - 5. daļa /koncerta dziesmu saraksts

... jeb "set-list", kā tas pieņemts globalizētajā mūziķu valodā. Rīgas 24.8.2018. koncertā izskanēja:

Attēla (c) fbi.lv

    Speak to Me
    Breathe
    One of These Days
    Time
    Breathe (Reprise)
    The Great Gig in the Sky
    Welcome to the Machine
    Déjà Vu
    The Last Refugee
    Picture That
    Wish You Were Here
    The Happiest Days of Our Lives
    Another Brick in the Wall Part 2
    Another Brick in the Wall Part 3
    Dogs
    Pigs (Three Different Ones)
    Money
    Us and Them
    Smell the Roses
    Brain Damage
    Eclipse
    The Bravery of Being Out of Range
    Comfortably Numb
Mūzika- tur nav vajadzīgi gari komenti. Vien jāsaka: teju 1:1 kā PINK FLOYD laikos. Aprakstīt šo mūziku... tas ir tas pats, kas aprakstīt gleznu, nevis to skatīties pašam. Arī mūziku klausīties pašam ir - tas vislabākais.

Rodžers Voterss - 4. daļa / vēstījuma otrā puse

Visi jau ir gandrīz aizmirsuši par 24.8.2018. Rīgas koncertu, kur pie mums viesojās kāda daļa no leģendārajiem PINK FLOYD. Bet ne šo rindu autors...

(c) fbi.lv foto
Jau papriecājāmies par to gaišo koncerta daļu, kur izrādījās - ka mūzikas te nav tikai mūzikas pēc. Bet slēpj kādas dziļākas jēgas.

Jau dažas dienas vakarēšanas Latvijas galvaspilsētā  dažādos medijos paspruka ziņas, ka Voterss starptautiskajos jautājumos esot Krievijas pusē. Teiksim, atzīst Krimas pievienošanu atpakaļ Krievijai. Un citādi tur esot Krievijas draugs un pat Putina "miera vēstnesis".

Īsti varbūt neticu šādām ziņām, visai ticami ir "no mušas izpūsts zilonis". Bet, piemēram, Ukrainas ciklvēkos daži Votersa izteikumi izraisījuši dusmas (lai gan oficiālās varas iestādes ir atsacījušās no komentāriem).

Parunāšu filozofiski... Ja mūzikas ikonas pieslienas vienam vai otram pasaules lielvaru (vai "lielvaru") vadošajiem pārstāvjiem, tad tas nozīmē - šādu mākslas cilvēku tomēr var nopirkt. Piešķirot par koncertu lielāku honorāru, vai dodot kādus citus bonusus.

Laikam ir kāda sarkanā līnija, kuru pārkāpjot - kļūsti pērkams. No vienas puses: tas ir visai vilinošs pasākums, kad "tev" tiek piedāvāta kāda zināma stabilitāte. Kas tik daudziem šodien pietrūkst. No otras puses, arī te ir spēkā līdzsvara likums "ja kaut kas tiek dots, tad kaut kas arī tiek paņemts".

Un paņemta šādās reizēs tiek... tā mūzikas vēstījuma latiņa jūtami pazeminās. Cerams, ka ne Votersa gadījumā...

Rodžers Voterss - 3. daļa / vēstījums

 Tādi mūziķi, kas no sevis vēsta vairāk kā "es esmu labs un protu uzstāties" - ir mazākumā. Rodžers Voterss, kurš 24. augusta vakarā sniedza performanci arī Rīgā.

Attēls no (c) delfi.lv

Vēstījums arī Rīgā bija nepārprotams - pasaule ir samaitāta, tai pietrūkst cilvēcība. Aizlaikos jeb 20.gs 70tajos sacerētā mūzikā apbrīnojami aktuāla izrādās arī šodien.

Tas, ka cilvēcības mums daudzviet pietrūkst šodien... tas arī bez Votersa "piešprices" ir zināms. Mūsu civilizācija atrodas vēl stipri primitivizētā stadijā.  Aizvien dalām savas naudas, mantas, valstu, politikas, ekonomiskās un varas ietekmju sfēras. Iela pret ielu, ciems pret ciemu (kas "sajūtams" pagastu t.s. zaļumballēs - kas nereti pārveidojās asins ballēs...). Citreiz kaujās dodas novads pret novadu, valsts pret valsti, alianses pret aliansi. Ja tas būtu iespējams, tad Zeme dotos izšķirošā cīņā ar Marsu. Paldies Liteņtēvam - TUR nav pret ko karot (vismaz patreiz nezinām nekā par civilizāciju uz šīs sarkanās kaimiņ-planētu).

Mjuā... Voterss akcentēja šīs samilzušās Zemes problēmas. Vēl - esam tādi stipri nevienlīdzīgi. "Paēdušais neēdušo nesaprot" - tas teiciens pie mums pazīstams vismaz vairākās paaudzēs. Arī mēs PA LIELAM nesaprotam tos, kuriem mazāk veicies nekā mums - izcilībām. "Viņi tur nav pareizi rosījušies/ un vispār izglābties no noslīkšanas ir pašu slīcēju ziņā". Cietsirdīgi! Laikam gan.
Vēl ko Vorterss uzsvēra - pretojamies totalitārām sistēmām, kas visus sataisa par vienādiem pelēkiem cilvēciņiem.  Dažādas sistēmas ir jālauž ar jon, no tām jāizlien ārā. Jākļūst mums par individualitēm. "Resist" jeb "pretojamies" - tas bija atslēgas vārds gandrīz visa koncerta gaitā.  Pretojamies vispasaules oligarhu aliansei, mafijai un naudas rausējiem. Tas, ka nauda ir Sātana izgudrojums, tas šo rindu autoram ir zināms ne pirmo desmitgadi.

Nez kamdēļ pie visa visvairāk vainīgs Votersa-prāt bija tagadējai ASV prezidents Tramps. No skatuves skaidrā latviešu valodā uz instalācijas plakātiem parādījās uzraksts "Tramps ir cūka".
Arī ekoloģiskā tēma netika apieta. Par to daudz šķēpu lauzsts: kas ar to dabu notiek, un kas pie tā tur ir vainīgs??? Mans viedoklis- AR DABU NEKAS NENOTIEK, uz Zemes šajā ziņā viss ir kārtībā, Zemes Mātei vēl ir gara izturības rezerve, lai pieciestu "homo sapiens" darbošanos. Lai gan dažviet kādos nostūros cilvēciskie anti-ekoloģiskie nedarbi ir jūtami.

Mjāaa, mjāaa - tādas ne visai labas ziņas Votersa sakarībā ienācās jau pēc Rīgas koncerta. Tēma - nākamajam turpinājumam...

Rodžers Voterss - 2. daļa / šoreiz par sīkumiem

24.8.2018. Rodžersa Votersa koncerts "Arēnā Rīga" ir aizrībinājies... bet par mūzikas skaņām negribas runāt. Šoreiz par to, kas bija apkārt, kā saka...

(c) fbi.lv foto

Gribas parunāties par publiku, kas pilnā mērā bija piepildījusi šo liel-halli. Jāsaka vienmēr: publika ir neatņemama jebkura koncerta un arī sporta pasākuma sastāvdaļa.  Daļa bija atnākusi baudīt mākslinieku - kas (beidzot!) bija atbraucis līdz Rīgai. Daudzi bija apvilkuši "dark side of the moon" krekliņus (ar to slaveno prizmu, caur kuru laužas cauri gaismas stars tam sadaloties varavīksnes krāsās). Tomēr bija jūtamas dažas nianses, ar ko saskaras visi liel-koncertu apmeklētāji.

Protams, jaunieši šeit bija izteiktā mazākumā. Tas ir skaidrs, tagadējai paaudzei- kas mācās vidusskolas pēdējās klasēs vai tikko pametuši skolas solus - PINK FLOYD nosaukums neko neizsaka. Jo tā mūzika neskan tagadējās radiostacijās un aif-fonos, kā arī nav tagadējos skaņdarbu popularitātes sarakstos.

Labi, tas nu vēl ir ciešami. No visai ciešami ir atsevišķi indivīdu uzvešanās koncerta laikā. Tas ka auro vai svilpj, tas šādās mūzikas vakarēšanās piederās pie lietas. Bet izteikti kaitina tas, ka skatītāju rindās viņi jau garām sēdošajiem spraucas ar alus glāzēm. Un kā likums: koncertā ierodas pēdējie, kad Votersa pirmais skaņdarbs jau sāka skanēt. Izdzēruši savu dziru... pēc pusstundas koncerta laika spraucas to "izliet" attiecīgajās šim nolūkam izveidotajās wc istabiņās. Traucējot citiem skatu un skaņu baudīt.

Nepatīk! Ja jau reiz "tu" esi nācis uz koncertu, tad skaidrā un baudi šo mūziku, nevis pusfilmā pavadi laiku. "Arēna Rīga" tomēr nav kāds lētais klubs - vismaz ne šajā vakarā, kur vari nosist laiku/ un naudu arīdzan. Mjaā...

Vēl kāda nianse, Votersa un arī citos koncertos - ir tāda kā nevienlīdzība publikas rindās. Arī šajā reizē apsargi modri raudzījās lai neviens ar "ziepju" fotoaparātiem nefotografētu un nefilmētu notiekošo. Te vienam, te otrajam, te trešajām uzstājīgi piebikstīja: lai novāc un labi tālu savā somā noslēpj fotoaparātu. KAMĒR ai-fonu lietotāji varēja to darīt masīvi uz nebēdu. Par to esmu domājis, un uz reizi izsakos. Šodienas ai-foni jau spējīgi darināt foto/ video lietas, kas kvalitātē neatpaliek no "ziepju" foto-video tehnikas. Nav brīnums, ka uz reizi jau pēc koncerta un pat koncerta laikā soc-tīkli un "youtube" bija pilni ar kadriem no mūzikas lielā vakara. To es uztveru kā zināmu diskrimināciju.
Nav jau nekas slikts, ko teikt par šādām "amatieru reportāžām". BET: ar savu rosīšanos, ka paceļ uz augšu šīs ierīces, kā arī klikšķinās - tas pa reizēm traucē tiem, kas cenšas ar saviem maņu orgāniem iedziļināties mūzikā.

Jā, bija iespaids, ka publikas lielākā daļa nebija PINK FLOYD fani, vien atnāca atzīmēties ar domu "es šeit biju". Visi zināja "Another brick in the wall" motīvu, bet diezin vai zināja "breathe" un "us and them"... Lai nu paliek publika!

Jāparunājas par tualetēm tai celtnē, pareizāk sakot, par to trūkumu. Šo rindu autors bija kompānijas pēc izgājis starpbrīdī ārā gaitenī, bet redzēja - tās baismīgās rindas, kas pie ķermertiņu durvīm rūmējās. Voters pēc pirmās daļas tā vienkārši un kautrīgi nosacīja "un tagad būs starpbrīdis uz 20 minūtēm". Un visi nesās uz izeju izvēdināties, protams, pie šaurajām izejām uz reizi izveidojās sastrēgumi. Labi, tika ārā, taču mākslinieks otro daļu sāka nedaudz ātrāk par tām 20 minūtēm, un kādiem cilvēkiem - atkal caur šaurajām ieejām - nācās atgriezties jau nākamā skaņdarba laikā/ kad "tā Fabrika bija uzslējusies" (jā instalācijas netrūka - par tām parunāsimies vēl).

Bet "Arēnas Rīga" cēlāji nebija ierēķinājuši šo tualešu skaitu uz cilvēkiem, kas vienā lielā barā vienlaikus gāzās uz wc vietām. Ja uz katru stāvu ir pa vienam šādam "būrītim", tad situācijas- kad veidojas garas rindas, ir neizbēgamas.

Ir šādas tādas nianses... /turpinājums sekos/.

Rodžers Voterss - 1. daļa / ātrās emocijas: nostaļģija un vēstījums

Tad nu līdz malām piepildītajā "Arēnā Rīga" 2018. gada 24. augustā - Latvija ar koncertu beidzot paviesojās viens no PINK FLOYD leģendārajiem dalībniekiem.

Ulda Lavrinoviča foto

Ko lai saka tūdaļ pēc koncerta? Ir šim pasākumam divi pieturas punkti - nostaļģija un vēstījums. Līdz ar to nevara uzskatīt, ka šis bija "jauks koncerts publikas izklaidei". Mākslinieks ar savu komandu vispirms nodeva pa ausīm sarežģītu vēstījumu.

Vismaz pasaulei pavēsta "ka cūkas nedrīkst valdīt".

Bet vispirms par nostaļģiju. Protams: Voterss aizvien asiociējas ar PINK FLOYD grupu, varētu teikt - kādu laiku bija komandas vadošais komponists.  "Uz to" tieši bija nākusi publika arī šajā reizē. Mūzika skanēja teju 1:1 kā PINK FLOYD laikos, bet šo rindu autors aizdzīvojās līdz dienai, kad to sadzirdēja nepastarpināti. Jāsaka, bija atkalredzēšanās - kopš reizes 1976. gadā, kad pirmo reizi jau izdzirdēju "Dark Side of the Moon". 

Nostaļģija tamdēļ, ka mūziķi ar Lielo Burtu ir jau gados un nākamajā piecgadē līdz Latvijas galvaspilsētai var arī neatbraukt. Kopumā šo mūziku komentēt ir zem šīs mūzikas goda.
Otrais moments - tas ir Lielais Vēstījums. Tā nu sanācis, ka aizvadītā gadsimta 70tajos sacerētie skaņdarbi ir pavisam aktuāli arī šā gadsimta otrajā desmitgadē. Pilnībā tas nebija tur nekas jāsalāgo. Mākslinieka-prāt: pasaule ir masīvi sacīkota. Ko pat skaidrā latviešu valodā vismaz divreiz uz Lielās Cūkas un arī uz lielās instalācijas tika pavēstīts apkārtējiem (skatītājiem). Tika piesaukts visas cilvēces lielās problēmas: rasu naids, dabas piesārņošana, oligarhu vienošanās un lielvastu prezidentu anti-cilvēciskā darbošanās.

Viss ir patiesi, nepastarpināti un uz reizi vienā piegājienā grūti sagremojams... Vēl daudzko neesmu pateicis.

Kendija Dalfere Rīgā - tracināja ar karstu fankī ...

Vakars 27. jūlijā 2018. gadā Rīgā bija tveicīgs. Bet publika koncertā Kongresu namā saņēma piedevām vēl citu tveici... Jau ceturto reizi Latvijā viesojās Kendija Dalfere, kura ļoti labi pārvalda saksofona spēli. Par to pārliecinājās visi gandrīz pārpildītajā zālē. Bet nu visu pēc kārtas...

Māksliniece tik ļoti pārvaldīja saksofonu, ka likās... viena pati vien ir uz skatuves. Pārejie tādi piespēlētāji un piedziedātāji vien bija. Tāds iespaids gan bija tikai pirmajā mirklī. Kopumā tas viss bija labi noregulēts ansamblis. Kur katram ir sava vieta.

Visi gaidīja to slaveno "Lily was here". Parasti tās slavenākās kompozīcijas mākslinieki izspēlē kā priekšpēdējās vai pēdējās, bet Kendija Dalfere Rīgā to izdarīja kā ceturto skaņdarbu no sākuma, kad līdz koncerta beigām bija vēl garš un karsts ceļš ejams.

Jā, tas ansamblis bija kā "labi eļļots mehānisms". Sava vieta - ritma izsitējam uz bungām. Diviem vokālistiem, kurus tā īsti negribētos saukt par piedziedātajiem- jo ar panākumiem rullēja savus koncertnumurus. Tad soloģitārists, kurš nebaidījās no gariem solo iespraudumiem vairākos skaņdarbos. Un basģitārists, kurš pamanījās basģitāras solo numuru nodragāt pa vidam. Šķietami mazāk uz skatuves strādāja abi taustiņinstrumentālisti, no kuriem viens pašā koncerta izskaņā izspieda nelielu solo numuru...

Pati Kendija izpaudās pa īstam, kā gan savādāk- ja viss koncerts bija veltīts pašas vārdam Saksofons un dziedāšana, turklāt abas lietas darot vienos un tajos pašos skaņdarbos gandrīz vienlaicīgi, liecina - elpa māksliniecei ir plaši attīstīta. Tātad spēcīga sieviete pie mums atbrauca.

Atbrauca- ne pirmo reizi. Pati no skatuves starp skaņdarbiem stāstīja: Latvijas ārēs šī jau bija nu jau ceturto reizi. Daudzko pastāstīja / angliski. Kāda publikas daļa saprata arīdzan. Varētu jau piekasīties, ka netika nodrošināts tulkojums latviski no svešvalodas. Jā, svešvaloda... arī programmas pieteicēja, mums zināmā Marija Naumova arīdzan vairāk runāja krieviski. mazāk vai gandrīz nemaz latviski. Jo Krievijas šovmeņi rīkoja Latvijā šo džeza pasākumu, kur cita vidū pie mums paviesojās Kendija Dalfere.

Jā - koncerta dominance bija šis karstai fankijs. Kas uzkarsināja prātus ar svilinošiem ritmiem, skaļām skaņu pasāžām, un traku visa ansambļa saspēli. Katrā skaņdarbā arī izimprovizējot līdz pašām augšām uz saksofona, kā arī uz pārējiem mūzikas instrumentiem. Saksofons tai vakarā bija KĀ VELNS.

Skaņa labi savienojās ar gaismas instalācijām. Aizmugurē uz skatuves rullējās ritmiskas kustīgas bildītes, kas visu pastiprināja (skaņu un auru). Kopumā tas viss smagi ieblieza pa visiem maņu orgāniem. Un žilbināja domu centrus vēl laiciņu pēc tam, kad koncerts jau bija izskanējis.

Tā vai citādi, publika mājās neaizgāja vīlusies...

Mūzikas industrijas lielā problēma (mūzikas feļetons 29.7.2018.)

Laiku pa laikam un arī šoreiz- panesusies diskusija par kompaktdisku nākotni mūzikas industrijā un vienkārši skaņu mākslas apritē.

Mana īsā atbilde - gan vinila plates, gan kompaktdiskus cilvēce vēl lietos kādu laiku. Gan aizvien mazākos apmēros, jo aizvien lielāku konkurenci iepriekšējiem mūzikas formātiem sastāda IT tehnoloģijas, caur kurām atkal ir jaunas iespējas klausīties mūziku. Tas ir prognozējams un pat "dabisks" process: jaunās tehnoloģijas izkonkurēs vinilus un kompkatdiskus. Pagaidām šo attīstību bremzē viena liela problēma, par kuras risināšanu, šķiet, nav nevienam jausmas.

Paskaidroju šo problemu - ja es, teiksim, kaut kur internetā ieglabāju kaut vai mājas taisītu mūzikas ierakstu: tad es to turpat atradīsu pēc 5-10-15-30-50 gadiem?? Ne tuvu neesmu pārliecināts. Youtube, Spotify utt., bandcamp u.c. - ir labi izstrādati mūzikas straumēšanas un uzglabāšanas servisi, tomēr mūzikas uzglabāšanas ilgmūžību patreiz vēl negarantē neviens no tiem.

Cilvēces gaišākie prāti par šo vēl domās. Patreiz ir jāsamierinās ar esošajām mūzikas glabāšanas iespējām/ servisiem. Tie tomēr tīri labi gādā par skaņu mākslas "konservēšanu". Tamdēļ ir ticība, ka mūzikas skaņdarbi- arī tie, kurus no estrādes vairs neatskaņo šodien, arī būs pieejami klausītājiem. Vai ne?

Mūzika mums ir dota no Debesīm (mūzikas feļetons 10.7.2018.)

Viss kļūst skaidrs, kad saprotam - katrs mēs esam uz Zemes tikai uz "vienu darbadienu", pēc kuras atgriežamies tai pasaulē. Starp ienākšanu un aiziešanu ... mums katram iedota sava misija ar kopēju mērķi padarīt pasauli labāku.

Tostarp skaidrība ir mūzikas lietās. Kādiem no mums ir šūpulī ielikta spēja darboties skaņu laikā. Dažiem - sacerēt jaunus skaņdarbus, citiem - labi atskaņot skaistās melodijas. Mums liekas, ka mēs saceram, bet patiesībā tā caur dažiem no  mums ieplūst no Debesīm. Mūsu darbošanās kompozīcijā- tā ir tikai adaptācija skaņām priekš mūsu redzamās pasaules. Lielajai Kosmosa programmai ir nepieciešams, ka mūzikas skaņām ir jābūt.

Protams, gadās- ka dažiem gribas caur mūziku sev ķešā iecirst kādu naudas žūksni. Padarot dažu mūziku par savu privātīpašumu. Aizbildinoties, ka "tās radīšanā esam darbu ieguldījuši". BET - visa dzīve starp sākumu un beigām (nāvi) ir viens vienīgs garš darbs. Gluži līdzīgi tam, kā daži no mums agri ceļas, dodas uz fabriku un pēc tam noguris atgriežas mājās.

Un lielajā "darbadienā" kādiem ir jārada mūzika, jeb Aiz-pasaules vibrācijas jāpārvērš dzirdamās skaņās, aiz sevis pēc aiziešanas (nāves) jāatstāj savas brīnišķīgās melodijas. Par velti un ar pieeju visiem vēl pa Zemes virsu staigājošiem sabiedrības dalībniekiem.

Mums vispār nekas uz pasaules nepieder, kopējā Kosmosa programma mums "darba dienai" ierādījusi Mājas - planētu Zemi. Kā arī rokās lietošanai iedevusi miljoniem apkart esošās lietas, kuras mēs atstājam šeit pēc atgriešanās Tai-Saulē. Tostarp mūziku! Vai ne?

Dziesmai bija Lielā nedēļa (mūzikas feļetons 9.7.2018.)

Protams, šie ir Lielākie Dziesmu svētki un lielākais kultūras notikums Latvijas vēsturē. Daudz bija dalībnieki, pamatīga organizatoriskā komanda, liela mediju akreditācija, pārpildītas skatītāju vietas. Un milzīgs emocionāls pacēlums latviešu vidū. Gan jau mediji par šiem svētkiem daudz rakstīs tuvākajā nedēļā.

Bet ko grib uzsvērt šo rindu autors...
- jūtams laika plūdums un paaudžu maiņa māksliniecisko cilvēku vidū; gadi iet visiem uz priekšu. Dažam Virsdiriģentam šie bija, ticami, pēdējie Dziesmu svētki. Bet citiem - starta laiks lielā LV kultūras apritē.
- šī ir sava veida "piecgade", kurā reducējas patreiz aktuālākie komponisti ar skaņdarbiem. Sasaucoties ar mūžīgām vērtībām, kas dveš no 140 gadu senās pagātnes, pieplusojot vējojumus no Latvijas valstiskuma vēstures pagriezieniem.
- liels darbs šajā pasākumā ir ieguldīts no organizatoriskās puses. Gods un slava - viss pasākums norisinājās kā "labi ieeļļota mašīna", kur viss norisinājās bez aizķeršanās un incidentiem. Protams, mediju "medusmaize" ir apspēlēt problēmas, bet šajos Dziesmu svētkos bija tikai daži sīkumi, kā saka, bez kuriem nevar iztikt nevienā šāda mēroga mūzikas forumā.
- vēl par "piecgadēm"... atceramies visi, kuri paspēja še padzīvot PSRS laikos - ka bija tādas tautsaimniecības piecgades jeb laika periodi starp kārtējiem Padomju Savienības komunistiskās partijas kongresiem. Tagad mēs kultūrā laika sprīžus vērtējam šajās piecgadēs, kas rullējas starp kārtējiem Dziesmu svētkiem.

Priekā! Un jau sāksim gaidīt (komandai rīkoties) nākamos Dziesmu svētkus, kas jau būs pēc nieka piecgades :)

Eirovīzijas periodiskums (mūzikas feļetons 13.5.2018.)

Nupatās ir garām arī Eirovīzijas pieaugušo koncerts - šā gada fināls, kur uzvarēja Izraēlas pārstāve.
Nu- šogad uzvarēja "frīka" veidols. Pats galvenais - jau par "vistu" nosauktā Izraēlas pārstāve atšķīrās no citiem, pat ļoti.

Kas tad vispār Eirovīzijā notiek? Cikliskums- uzvarētāju augšgalā. Ja vienā gadā uzvar "smukpuisītis", tad nākošajā laidienā pie zelta medaļas tiek - "frīks", aiznākamajā - metāliska šovgrupa; aizaiznākamajā - dziedātāja, kura priekšnesuma laikā trīs reizes nomaina kleitas.

Ja šajā gadā uzvarēja oriģinālā Izraēlas pārstāve, tad "vistas" veida dziedājums pēc gada vairs netiks ievērtēts. Atkārtot uzvarētājas imidžu- tā ir lielākā kļūda. Drīzāk priekšplānā 2019. gadā izvirzīsies kāds "smukpuisītis" vai meitene ar basām kājām. Vienkāršība. Vai arī kāds ar netradicionālu dzimum- piegājienu. Manīsim...

Eirovīzija jau aizsenis no "ko tu proti" paveida dziedāšanas konkursa ir pārveidojusies par kaut ko citu. Par liel-tusiņu, par fantāzijas "frīku/ feiku" saietu. Ar savu iekšējo uzvarētāju imidžu cikliskumu. Vai ne?

Latvijas Eirovīzijas 2018 loģiskais gals (mūzikas feļetons 12.5.2018.)

Tā nu - atkal - ir sanācis, ka šā gada "Eirovīzijā" Latvija lielajam finālam nekvalificēsies.

Kopumā jāsaka - Latvija ar šā gada izvēlēto dziesmu... bija atpalikusi no laika skrējiena.

Kādreiz uz šī mūzikas foruma skatuves bija jāiznāk, smuki jānodzied un ar to misija bija pabeigta.
Šodien - ir nepieciešamas jaunas fiškas: labs aranžējums, skanīga balss, 21. gadsimta piegājiens mūzikā. Par ļaunu nenāk dekorācijas, labas gaismas. Un- kaut kāda odziņa. Tas viss pietrūka mūsu šāgada Eirovīzijas finālistei.

Jādomā, ka nākamās LV "Supernovas" organizatori darīs kādus secinājumus pēc šīs neveiksmes. Varbūt izgudros kādu jaunu atlases formulu. Bet varbūt kaut kā atraktīvāk ir jāatlasa paši dalībnieki. Varbūt jānomaina ekspertu komanda? Varbūt viss nosauktais reizē ir jādara. Kaut kas ir jādara.
Vai ne?

Intara Busuļa "gabals" (mūzikas feļetons 6.5.2018.)

Māksliniekam šajās dienās aizrit dzīves 40. gadadiena. Uz doto brīdi Intars Busulis ir visatraktīvākais mūzikas mākslinieks pašu zemē, kā arī aiz Latvijas robežām. Daudzko, pirmām kārtām atraktivitāti un universitalitāti, no Intara var mācīties daudzi citi LV skatuves mākslinieki...

Bet, nesenā LTV1 pārraidē, kas bija veltīts Busuļa apaļajai dzīves jubilejai, no paša suminātā cilvēka mutes vairākas reizes ar akcentu izskanēja vārds "gabals", ar to apzīmējot dziesmu vai muzikālu skaņdarbu.

Vārdu "gabals" lieto daudzi mūziķi vēl no nezkādiem padomju laikiem. Laikam tā ir ērtāk mūziķu iekšējās lietošanas slengā. Un tas slengs ir iesēdies muzicējošo smadzenēs, ka šāda runāšana izspūk arī publiskajās pārraidēs.

Spraužot uz mēles šo "gabalu", laikam mūziķi grib uzsvērt... sazin ko? Profesionalitāti, atraktivitāti? Visticamāk, tā ir sava veida izlaidība. Jo jēdziens "gabals"- tas patiesībā pazemina mākslas latiņu. Nav kaut kā dzirdēts, ka Bēthovens sacerējis "gabalu nr.9"!? Bet dziesmu vai paīsāku instrumentālu versiju gan var šādi "gabaliski" nosaukt...

Kur ir mūziķu runāšanas "sarkanās līnijas"? Ko...

Pēc Noras Bumbieres ... (mūzikas feļetons 5.5.2018.)

Sanāca noskatīt skumjās noskaņās ietonējušos dokumentālo filmu par Noru Bumbieri (https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.05.2018-nora.-dokumentala-filma.id129883/) un sapratu: Latvijas estrādes, tagad pa jaunam saucot, popmūzikas vēsturē ir bijis "Noras periods". Kad dziedošā zvaigzne uzlēca un iegrima atkal tumsā. Šodien atstājot - atkal jāsaka - neizdzēšamas pēdas mūzikas vēsturē. Arī no šodienas skatījuma kalna lūkojoties.

No jauna uzvēdīja aizvadīto padomju gadu mūzikas aura, un arī to - kādi tikumi valdīja toreiz padomju laika elitārajās skaņu mākslas aprindās. Kad Maestro bija jauno dziedātāju atradējs/ un arī reizē izmantotājs. Tais' laikos aizsācies kaut kas līdzīgs (bet jau konkurences apstākļos no interneta puses) turpinās arī šodien. Vien ar starpību, ka tagadējie brīvie laiki dod visiem muzicēt-gribošajiem arī bez "lielo spalvaino roku" palīdzības rīkoties un tikt atzītiem.

Visai skaudri iezīmējās daudzu mūziķu dzīves "medaļas kreisā" puse - atkarības problēmas. Pret to dažādi mūzikas mākslinieki izturas dažādi, un ne visiem ir spēks pretoties pret šo dvingu. Kas sākas gaisīgā bohēmā un beidzas uz nāves nārām slimnīcā.

Filma arī par to, ka ne visi varēja izturēt Maestro dzelzaino diktatūru. Kas patiesībā ir attaisnojami: ja vēlies atrasties uz skatuves, tad ir jāstrādā pie sevis. Un uz Maestro "kredīta" tā bez atdeves no savas puses tā ilgi nevar dzīvot. Jau toreiz MODO grupas mākslinieciskais vadītājs prasīja katram strādāt ar sevi un nepārtrauktu pilnveidošanos. Filma arī par mūziķu vidē plaši izplatīto dilemmu - karjera vai ģimene. Nora neveiksmīgi to centās apvienot, un kad Maestro novecojošo dziedātāju nomainīja pret kādu citu/ jaunāku, tad iestājās LPSR estrādes mūzikā viena no lielākām drāmām. Noslīka bijusī zvaigzne alkoholisma bedrē...

Tas viss ir pagājis un ir vēsturē, Noras dziedātās dziesmas - arī turpat ir un būs. Ir prieks par filmas veidotājiem, kas šādas LV mūzikas vēstures daži lappusi izgaismo. Vai ne?

Es zinu, kā LĪVUS padarīt mūžam dzīvus (mūzikas feļetons 8.4.2018.)

Skatos dažu muzikālo šovu - kur pašmāju pazīstami censoņi atdarina dažu ārzemju slavenību. Cita vidū tika atdarināti KISS. Par KISS atcerējos, viens žurnālists izgudroja "feik" ziņu šīs rokbandas sakarībā. It kā viņi veidos šovu, caur kuru atradīs 30 gadus par sevi jaunākus censoņus, kas aizvien novecojošākus KISS dalībniekus aizvietos, turpinās diskus un tūres taisīt slavenās rokkomandas vārdā. Izrādījās- ka ziņa ir viltota, un paši oriģinālās grupas biedri no šādas idejas atsacījās...

Vienlaikus šodien redzu, vienīgais oriģinālais LĪVS Ainars Virga koķetē ar nosaukumu, kas Latvijai jau pavisam noteikti nozīmē masīvu vēstures lapu. Kas ir pelnīti :)

Bet - tās ir mocības šodien, jaunajai publikai vecumā pirms 18 gadiem LĪVI gandrīz neko nenozīmē, jo paši auguši citos apstākļos. Kad patēriņa sabiedrības "vērtības" aizēnojušas reiz Atmodas idejas, ar ko tad LĪVI ir/ bija bagāti.

Man ir IDEJA. Kamdēļ tad nevarētu sarīkot kādu TV šovu vairāku nedēļu garumā - apvienojot dažas idejas no "x faktora" un "izklausies redzēts" - atrodam dalībniekus, kuriem tagad ir ap 20 vai drusku vairāk. Protams, ar mērķi nevis atdarināt kārtējo "Dzelzgriezēju", bet gan konceptuāli radīt jaunus skaņdarbus/ kas turpinātu LĪVU tradīcijas... Kur būtu ne tikai "Buks", bet arī pārējie dalībnieki īstās roka tradīcijnās. Yee, ir vērts par šādu pasākumu padomāt :)

Tagad tīzerus gatavo arī dziesmu video klipiem (mūzikas feļetons 2.4.2018.)

Tīzeri jeb treileri ir filmu saīsināti varianti - līdz 3 minūtēm - kuri tiek veidoti kā reklāmas pasākumi attiecīgām filmām. Bet dažos hronoloģiski pēdējos gados - šādi 30 sekunžu tīzeri tiek taisīti arī mūzikas klipiem. Par ko ats liecina? Par dažu izmaiņu pasaules mūzikas industrijā...

Vairākus gadu desmitus, patiesībā, jau kopš radio pirmsākumiem dziesma bija kā reklāma mākslinieku albumiem un koncertiem. Tagad mūzikas industrija balstās uz to, ka arī dziesmas var pārdot kā atsevišķu produktu. Protams, atsevišķi dziesmu pārdošana nav nekas jauns kopš pagājušā gadsimta vidus, taču šodien singlu veikals ir izplēties neizmērojami. Albums kā formāts zaudē vadošo pozīciju mūzikas tirdzniecībā. Tagad singli - arī elektroniski lejuplādētā versijā - ir gala produkts.

Kas no tā visa izriet? Mums rodas klipveida jeb fragmentārā domāšana. Kad domas raisās ne vairs kā lēvenis, bet gan kā "daži akordi". Nav zināms, vai tas ir labi vai slikti... Bet ir zināms, ka tā ir kāda pasaules izmaiņu pazīme. Kāda pasaule būs tā jaunā - to laiks vien rādīs. Vai ne?

Mums rāda šovus ne koncertus (mūzikas feļetons 25.3.2018.)

Nu jā, mēs pie visa kā - vizuāli - jau esam pieraduši. Informatīvajā laukā esam jau dziļas Leiputrijas krastos. Vienkārši "pieejam pie plaukta un paņemam bez ierobežojuma ko iegribas". Tamdēļ dažādu vizuālo projektu veidotāji un vadītāji spiesti iespringt, lai turpinatu piesaistīt skatītāju masas.

Daudz vieglāk ir uzrīkot mākslīgus šovus, nevis regulāri filmēt reālus māksliniekus, jo:
- šovus ir daudz vieglāk montēt, tur visas "lažas" tiek izņemtas arā, un pēc tam atrādīšanai varam aizlaist jau pavisam gludu projektu;
- šovos var mūziķus - komandēt, īstajos koncertos var tikai iefilmēt. Arī tad, ja no skatuves aizskan ne tie īstākie vārdi, ne tās īstākās melodiju intonācijas...
- šovos var vieglāk manipulēt ar skatītāju emocijām, tos "virzīt" uz patēriņa sabiedrības pusi, kas savukārt tā patīk reklāmas devējiem...

Mjā... nenoliedzot mūzikas šovu nozīmi izklaidē, šo rindu autoram gribas vairāk cerēt - ka reiz tiks rādītas tiešraides no "nepieradinātiem" pasākumiem, teiksim, no klubiem "Melnā Piektdiena", "Nabaklab", "Depo"...

Protams, minēto klubu un citu censoņu iespējās ir rīkot tiešraides caur soc-tīkliem. Bet tā jau ir citas tēmas saruna. Vai ne?

Eirovīzijas ažiotāža izpaliek pavisam (mūzikas feļetons 14.3.2018.)

Jau laiciņš aizgājis, kopš "Latvija" caur "Supernovu" izvēlējusies Lauru Rizotto - par mūsu ceļvedi uz Portugāles šā gada "Eirovīziju", atceramies?

Tikmēr pašā "Eirovīzijā" ir virzība. Šogad pirmo reizi notiks Āzijas "Eirovīzijas" versija. Bet Aleksanders Ribaks - norvēģu baltkrievs, kurš vienreiz jau uzvarēja "lielajā" Eirovīzijā- atkal dosies uzvarēt jau uz Lisabonu...

Ziņas šajā mūzikas frontē pasaulē vārās. Izņemot šeit Latvijā. Vai šodien kāds atceras, kā sauc mūsu šā gada finālisti?

Kaut kādā sakarībā/ vai bezsakarībā viss mainās. Vieni šovi grimst aizmirstībā, bet citi rodas. Vai, precīzāk, ierodas. No ārzemēm adaptētā veidā. Nesen pie mums spoži "atzīmējās" citviet plaši pazīstamais "x-faktors" šovs. Bet pašmāju "Mis un Misters Latvija"- notiek pavisam klusu un nemanāmi (kad bijusī pirmā organizatore ir TaiSaulē).

Mēs te vārāmies kaut kādos notikumos un pārmaiņās. Jauna paaudze (kura nav strādājusi padomju laikos, tikai pavadījuši tais gados agrīnu bērnību) sāk pārņemt lietas.

Varbūt - Raiņa teiciens "pastāvēs, kas pārvērtīsies" - ir spēkā. Jaunam laikam ir piederīgi jauni šovi, veco laiku "zīmes" aiziet prom no prātiem reizē ar tiem pašiem veciem laikiem. Bet starplaikā starp veciem un jauniem laikiem mums ir "pauze", vai ne?

Kas ražo tos mūzikas video klipus...? (mūzikas feļetons 4.3.2018.)

Regulāri pārskatot youtubes top500 sarakstu, kas atjaunojas reizi stundā, arī spotify un itunes dziesmu topus, redzu - to, ko agrāk neredzēju.

Mēs te Latvijā dzīvojam visai šaurā mūzikas izziņas telpā, kurai turklāt ir divkopienas iezīmes. Latvieši patērē no Rietumiem nākuso mūzikas straumi, bet nelatvieši daļēji arī no Krievijas puses nākušo mūzikas produkciju.

Tātad, dzīvojam divu mūzikas informāciju krustpunktā. Bet... visai tālu no galvenajām dziesmu maģistrālēm. Vai tas ir labi, vai slikti? Ne visu varam mest pāri vienai kārtij. Reizēm labi vien ir, ka mūsu smadzenes neskalo svešas mentalitātes "plaša patēriņa" mūzika.

Bet pasaule ir iekārtota - dziesmu frontē - pavisam savādāka. Te klāt pieliktajā zīmējumā esmu kantitatīvi tēlojis, kāda ir masu skaņu produkcijas kopapjomi šajā ražošanas fabrikā.

Mūzikas "apakšbikšu sindroms" (mūzikas feļetons 28.2.2018/2)

Tā nu sagadījās, ka nesen notikušajā LTV1 mūzikas raidījumā "Supernova" kāda dziedātāja iztaisīja dejojošu piruetu, kā rezultātā uz sekundes daļu kļuva redzams virsrakstā pieminētais apakšveļas gabals.

Un - kā jau pie latviešiem "pieņemts", tad šāds akrobātisks izgājiens no dziedātājas izpelnījās masīvu skatītāju uzmanību.

Atkal - tā pie mums ir "pieņemts" - ka skandalozus sīkumus apspriežam visaugstākajos baumu un blēņu līmeņos. Nulles līmenī ir vien tas, kā dzied un kādu mūziku pasniedz šī pati (un citi arīdzan) māksliniece.

Tās "mūzikas apakšbikses" aizmiglo prātus un pat pavērš prom no mūzikas. Pārfrāzejot kādu citu teicienu, ir jāizsaucas "kāda ir tava attieksme pret muziku, pēc tās varēšu pateikt daudzko par tevi".

Apakšbiksītes mums aizmiglo prātus pat mūzikas šovu laikos! Ko?

"Ierakstu Gada Balva" izgaismo galveno (mūzikas feļetons 28.2.2018.)

Un šis GALVENAIS ir - mūsu cilvēkiem patīk muzicēt. Man šķiet, ka tas ir galvenais - ko skaņu mākslā var iesākt.

Muzicēt - neskatoties uz kaut kādiemn plāniem mārketinga trikiem vai šaurpierīga izdevīguma.,
Tauta muzicē, un tā caur skaņražiem nonāk no debesīm pie mums. Kad nekas cits dzīvē vairs nepaliek, tad mūzika vienmēr ir kopā ar cilvēkiem. Mūziku nevar atņemt, mūziku var tikai dot. Mūzika: tas ir viss. Tas ir Kosmoss. Bet Kosmosā mums ir daudz vietas, kur izplesties!

Muzicēt tamdēļ, ka tāda ir misija - taisīt skaņu mākslu. Un padarīt Latviju/ kas ir pasaules apakškopa/ krāsaināku.

Kamēr būs Latvija, tikmēr būs arī mūzika! Taču, vai ne?

Latvijas mūzikas pārstāvniecība Olimpiskās spēlēs...(mūzikas feļetons 25.2.2018./2)

... kuras gan diezin vai pārskatāmā nākotnē nenotiks. Vienkārši iedomājos, kādus mūziķus pašmāju valdīšana varētu prezentācijai izstādīt, ja šāds lielmēroga sporta pasākums notiktu Rīgā!??
Hmm... labs jautājums. Mana versija, ja šī "olimpiāde" notiktu tagad... Un:

- es liktu priekšā - SKYFORGER, kam sekotu FRAILTY;
- tad uz brīdi reaminēti LĪVI;
- kur nu bez Raimnonda Paula pie klavierēm ar "piedevām" - Intaru Busuli, Viktoru Lapčenoku, Mariju Naumovu;
- nekādīgi neiztiksim bez PRĀTA VĒTRAS, ko atbalstītu CARNEVAL YOUTH;
- gan jau ar savām finansu ambīcijām iesprauktos arī "Mikrofona Ieraksti", kuri bīdītu uz priekšu aktuālākos "savus" māksliniekus;
- arī Mārtiņš Brauns ar jaunu mūziku prezentētos;
- dalību neatteiktu Zigmārs Liepiņš un Jānis Lūsēns;
- plus kāds slavens koris, teiksim, KAMĒR!
- Toms Grēviņš smagā konkurences cīņā izcīnīs iespēju vadīt diskotēku atklāšanas un nosleguma ceremonijā/ līdzās kādam starptautiskajam DJjam.

Hehe... vēl kāds jūsu piedāvājums!? Ko...!

"Atbrauca, uzvarēja, aizbrauca..." LV Supernovā (mūzikas feļetons 25.2.2018.)

Viena vietējā kaislībiņa ir noslēgusies: uz Portugāles "Eirovīziju" no Latvijas puses brauks Laura Rizotto. Kā vēsta mediji - tad dziedātāja nedzīvo Latvijā, tomēr ir ar mūsu Valsts pilsonību, un tamdēļ ir tiesīga gan piedalīties pašmāju atlasē un vēl jo vairāk nest Latvijas vārdu gaidāmajā Eiropas mūzikas forumā.

Kaut kas šogad "Supernovā" notiek pirmo reizi. Ar skatītāju un žūrijas vienprātīgu balsojumu aizbrauks patreiz ļoti nepazīstama dziedātāja. Protams, tagad vietējie mediji izzinās par jauno censoni, tomēr uz LV atlases noslēguma brīdi Laura ir vis-nezināmākā dziedātāja, kāda jebkad ar Latvijas vārdu nu nesīsies uz starptautisko "Eirovīziju".

Emocionāli liekas - vietējie puikas un vīrieši, grupas, daža dāma cīnījās un cīnījās, bet ... bešā. Kamēr atbraucēja nāca un nocēla no degunpriekšas to mūzikas zelta medaļu.

Tomēr šo rindu autors neskumst arī par šādu iznākumu - jāsaka, nav tas sliktākais "variants". Par mākslinieces mūzikas un cita veida kvalitātēm jau tuvākās dienās cepsies mediji un cilvēki, bet man jāsaka- ka galvenās kaislības vēl ir tikai priekšā.

JO - "lielā" Eirovīzija ... tas ir nu ļooooooooooooooooooti neprognozējams pasākums. Kur viss atkarīgs no daudzu faktoru kombinācijas. Ieskaitot politisko situāciju pasaulē un pat laika apstākļus konkrētajās dienās.

Tā - ka viss vēl tikai sāksies...

Kļūdījās par Markus Rivu (mūzikas feļetons 13.2.2018.)

Šā gada "Supernovas" šovā - notiek kas ne visai saprotams... It kā tehnisku iemeslu dēļ ... šova finālā Markus Riva tika iebīdīts.

Nē, man nav nekas pretī pret dziedātāja dalību gan finālā, gan arī par iespēju censonim pārstāvēt Latviju Portugālē šā gada pavasarī. Pat vēl vairāk, šāds iznākums būtu visai loģisks rezultāts cieņā - saistībā ar Markus Rivas neatlaidību vairāku gadu garumā. Un arī šā gada dziesma dziedoņa izpildījumā tā kā vairāk atbilstu t.s. Eirovīzijas formātam.

Lai veicas...

Bet - kaut kas savāds ir. Markus Rivas vārds kaut kā neliek mieru... un gribas izvirzīt dažu labu sazvērestības teoriju.

Teiksim, "Supernovas" organizatori presei (un reizē arī publikai) sapūš ziņas it kā par tehniskiem traucējumiem, un savējo tomēr iebīda finālā.

Vai arī - pats Riva ar savu komandu samaksā slepenu kukuli kādiem, caur kuru tomēr iebīdās fināla rindās. Atkal parastajai publikai iestāstot par "tehniskiem traucējumiem".

Un, kas tas par šovu- kur nenotiek nekāds skandāls? Tāds pliekans pasākums. Vajadzīga odziņa, un šie "tehniskie traucējumi" patiesībā ir iepriekš sarunāta (savos slepenības gaņģos) jezga. Kaut kas no atmiņas man atraugājas, kad 90tajos aktieri vēlējās saspēlēt hokeju ar mūziķiem. Arī tad presē tika izspēlēts skandāls kāds... kas patiesībā izrādījās visai labi iepriekš sarunāts pasākums.

Nu jā - te kuļu runas salmus, bet... kas zina?

Vairs neizteikšos par Guntaru Raču (mūzikas feļetons 12.2.2018.)

Patiesībā šo rindu autors nekad PERSONISKI nav izsacījies par virsrakstā esošo personu. Šodien garāmejot jāpiemin- tamdēļ, ka pasaules lielākajā soc-tīklā / "sejasgrāmatā"- kādiem atkal ir uzrāviens uz kunga "apliešanu".

No savas puses saku, ka - ir iespējams pie lielas gribas un mērķtiecīgas rīcības daudzko paveikt LV mūzikas lauciņā.

90tajos jeb tūdaļ pēc Atmodas Trešās aizskanēšanas - pavērās tukša niša, kurā VIENAM bija vieta uztraisīties par galveno lietu bīdīšanas vadoni. VIENAM - jo vairāk pašmāju mūzikas tirgus/ nu tas pats šaurais/ vairāk "nepavilktu".

Jāsaka, ja nebūtu šis VIENS, tad būs tai vietā kāds cits. Bet tā jau ir neauglīgā spriedelēšana no sērijas "kas būtu tad, ja būtu tā". Noticies ir tā, kā tas ir noticies.

Bet vēsture ar palēcieniem virzās uz priekšu. Ja 90tajos jaunajiem un vairs ne tik jauniem skaņu mākslas censoņiem nācās draudzēties ar "vajadzīgiem" cilvēkiem. Tad šodien pašmāju skaņu mākslas veicējiem ir labi jādraudzējas ar sociāliem tīkliem.

Un tad aizvien izzūd un nonivilējas VIENPERSONĪBAS kults pašmāju skaņu biznesiņā. Man liekas, ka par šo vairs nav vērts izteikties.

Esam ietekmju krustpunktā (mūzikas feļetons 11.2.2018.)

Latvijai nu tas liktenis sagadījies, ka pašiem ir jābūt uz robežšķirtnes starp krieviskajiem austrumiem un rietumnieciskajiem ES gaņģiem. Arī mūzikā.

Mums tas tautību sajaukums ir tāds, ka latvieši vairāk pakļauti rietumnieku "spiedienam", bet nelatviešiem ir ietekme arī no Maskavijas puses.

Tamdēļ pie mums pazīstami daudzi Krievijas hiti, kas prātos jaucas ar Rietumu popmūzikas produkciju. Jeb t.s. "širpotrebu".

Kas no tā izriet? Tas, ka mūsu cilvēki popmūzikas jomā - atrodas visai unikālā situācijā. Pats galvenais, kā tas viss ietekmē tos censoņus- kas rada jaunu skaņu mākslu: komponistu darbošanos.

Tamdēļ šajos laikos ir daudz pašmāju mūzikas Latvijas ārēs. Tā gan ir sadrumstalota, bet rada kaut kādu augsni jauniem stādiem. Kas skaņu mākslas laukā vēl tikai uzplauks. Par to šo rindu autors nešaubās.

Lielais nomiršanas laikmets (mūzikas feļetons 3.2.2018.)

Tā - virsrakstā minētā versijā - iespējams, nākotnes rokmūzikas apcerētāji par mūsdienām...  Drusku savādi gadi ir atnākuši. Uz Taisauli dodas visai lielā skaitā mūziķi, kas uzsākuši savu skaņu mākslas karjeru aizvadītā gadā 60tajos un 70tajos.

Ko lai saka - gadi iet uz priekšu nepielūdzami. Arī grupas sāk ziņot par savu darbību izbeigšanos. Viņu vidū ir BLACK SABBATH, RUSH, visai ticami- tagad arī DEEP PURPLE. Un tā tālāk.

Pirmā Zemes vēsturē esošā rokmuziķu paaudze sāk apgurt, un nodod savu stafeti nākamajiem. Kuri minās jau pa iemīto taciņu. Tālāk šo mūzikas taciņu paplēšot - līdz tas kļūs(t) par plašu lielceļu.
Nekad nākotnē vairs nebūs tāda situācija, kāda bija 70tajos. Kad uz visai primitīvajiem (no šodienas skatījuma viedokļa) mūzikas instrumentiem un pilnībā bez soc-tīklu palīdzības dažiem rokmūziķiem izdevas tikt pie atzinības un slavas.

Tā nu šie no puišeļiem garāžās izaug par roka dinozauriem, noveco. Un pēcāk piemiņas vietas uz Zemes virsas, un ieraksti kolekcijās atgādina par kādreizējo veikumu.

Tagad ir nākamā īstā paaudze - jau 50 gadu garumā, kas dod savu ieguldījumu pasaules rokmūzikas apritē. Soc-tīkli dod daudz lielākas iespējas tagadējiem veicējiem, salīdzinot ar "tēvu" un "vectēvu" paaudzi.

Lielais jautājums - ko šī /OTRĀ/ īstā roka paaudze atstās nākamībai. Laiks visu vētīs...

Pirms "Supernovas" trakuma (mūzikas feļetons 1.2.2018.)

Laiku pa laikam Latvijas mūzikas scēnu sašūpo kādi šovi. Tagad priekšā mums ir viens, kas - rādās - būs ar vislabāko Latvijas prezentāciju kaut kad maijā...

Būs viens "Supernovas" prezents priekš Eiropas arī šajā gadā. Kas - to jau masīvā un jaunizveidotā žūrija "kompānijā" ar skatītāju izsecinās.

Būs viens, kurš aizies uz Eiropas lielo scēnu, iegūs kādu nezināmu vietu. Varbūt pat tiks finālā. Latvija par viņu kādu brīdi pajūsmos. Jautājums- kas pēc tam?

Kontrakts ar ārvalstu mūzikas kompaniju - kas jau paredzēts tagad balvā - jau ir vienam "kabatā".  Vai arī tam būs kāds rezultāts?

Mūsu iepriekšējiem Latvijas "Eirovīziju" uzvarētājiem - arī tie likteņi ir dažādi... Lielākā daļa ir jau iegrimuši aizmirstībā. Lielākā daļa "nomet" spārnus un tālāk vairs necīnās. Daži ir aizgājuši citā sabiedriskā vai komerc- darbībā.

Bet - neviens no Latvijas iepriekšējiem finālistiem - vairs par jaunu necenšas piedalīties šajā lielākajā Eiropas mūzikas šovā.

Viss te šogad tikai sākas - un daudzi minējumi ir priekšā...

Tikai viena pārdoma pēc "Digitop100-2017" (mūzikas feļetons 28.1.2018.)

Tikko (27.1.18.) ir noskatīts caur tv tiešraidi - pašmāju "Digitop100" koncerts, kur izskaneja arī ziņas par modernā versijā straumētām pasaules popmūzikas dziesmām Latvijas klausītāju vidē.

Nu -ko lai saka. "Patērētāju sabiedrība" ir uzvarējusi. Vienvārdsakot: esam globalizējušies, un - izņemto vien to latviešu valodu- mēs muzikāli īpaši neatšķiramies no visas pārējās pasaules.
Pirms gadiem 25-28ņiem, kad bijām Trešās Atmodas dziesmotā viļņa pašā virsotnē, lielai daļai no mums likās - reiz būsim tādi paši kā "rietumos" vai "kā amerikāņi". Vismaz dziesmotā frontē tas ir noticis.
Tur esam kā "rietumnieki" vai kā "amerikāņi". Laikam esam kādu mērķi sasnieguši/ savā muzikālā prātā. "Esam kā viņi". Un tā ir gala pietura. Kurā - vai esam beidzot nogruntējušies.
Vai- te esam nogruntējušies uz visiem laikiem?

"Ierakstu Gada Balva 2017" nominācijas: mūzikā viss ir kārtībā (mūzikas feļetons 27.1.2018.)

Pirms neilga laiciņa uzzinātas "Ierakstu Gada Balvas" nominācijas. Daudz un dikti daudz mūzikas albumi ir radušies aizvadītajā - 2017. Saules riņķī. Par daudziem uzzināju pirmo reizi. PAR DAUDZIEM.

Viss taču ir kārtībā! Nekāda mūzika/ vai tās kāda apakškopa - teiksim, rokmūzika, nav jāglābj. Tā gan ir jāattīsta, jārod "ieskrējiens" un gara plašums.
Kopumā mūsu mūzika "mīklas kārtojumā" - atbilst pasaules tendencēm. Popmūzika, kas atbilst savam sugas vārdam, ir tāda - ka mēs pieskaņojamies pasaulei. Esam globalizācijā.
Latvija pēc iedzīvotāju skaita atbilst kādas (nenosauktas) pasaules metropoles mazai priekšpilsetai - un arīdzan popmūzikas patēriņa dinamika pieskaņojas kopējai pasaules ainai.
Tātad, Latvijā ar mūziku ir viss kārtībā. Ko tur var vairs grozīt? Un vai vajag?
Tas viss ir palaists pašplūsmā, un neko citu tur nevajag darīt...

Muzikālā Banka 2017: tas ir čiks vai tikai ieelpa? (mūzikas feļetons 20.1.2018.)

Aizritējis vēl viens mūzikas pasākums, kurš tagad notikās tāds kā savādāks... Drīzāk tāda kā atkāpšanos.

Ar odiozo Hūtes Vīru Latvijas rietumkrastā laikam neko nesarunāja (šķiet, saistībā ar kopējo sabiedrisko mediju demaršu attiecībā pret Ventspils spici). Arī "Muzikālās Bankas" organizētājiem nācies ātrumā kaut ko saimprovizēt. Organizatoriski nesanāca ātrumā noīrēt telpu kaut vai galvaspilsētā Rīgā. Tamdēļ viss gada gala pasākums notika saspiestībā Latvijas Radio 2 telpās.

Emocionāls šis mūzikas pasākums bez šova piedevas kaut ko zaudē. Zaudē ticībai, ka būs kāds cerīgs turpinājums... Šo rindu autors gan cer, ka būs kļūdījies. Un "mikrofona aptaujas" formāta dziesmu aptauja, kurai nav citas alternatīvas Latvijas ārēs, tomēr rullēsies uz priekšu.

Pa reizei sava veida "ieelpa" (ceru, ka tikai "ieelpa") varbūt pat ir nepieciešama. Jo (Raiņa vārdiem runājot): pastāvēs, kas pārveidosies.

Un atkal iesāsies kāda skaidrība. Aptaujā, kas bija/ir visneitrālākā savā veidolā, radīsies kaut kāda jauna kārtībā. Sekosim notikumiem šajā frontē līdzi 2018. gadā.

Vēl, kas jocīgi- klausītājiem neliekas nekas savādi, ka šī aptauja izskan sašaurinātā vizuālā formātā. Tas jau tāds mūsu flegmatisms, kas "patērētāju sabiedrības" smadzenēs iedzīts visai dziļi.
Hm....

Mūzikā paaudzes mainās aizvien straujāk (mūzikas feļetons 14.1.2018.)

Mēs zinām, reālās paaudzes nomainās vidēji 30 gados. Tas atbilst gadu skaitam, kad no zīdaiņiem izaug par sevi parūpēties un reproduktīvi spējīgi cilvēki. Gadsimtā visu pasauli komandē 3 paaudzes.

Mūzikā... viss notiek aizvien straujāk. Kopš pirmatnējā rokenrolla laikiem, kad popmūzika par tādu beidzot kļuva, viss mainās reizi 10 gados. Pieminētie 50to gadu rokenrollisti atkrita klusumā jau pie THE BEATLES sākuma, kuri jau prezentēja daudz pieglaimīgāku ģitārmūziku. Apmēram, kā "silti" 1993. gadā uznira mūsu pašu PRĀTA VĒTRA. Pagāja vēl viena 10gade, un avanscēnā iznāca smagāka un "šīziskāka" rokmūziku. Tad radās daudzas mums tagad jau veterānu godā esošās rokgrupas.

Un tad bija "disco", "new wave" un tad vēl arī "british metal new wave". Pēc tam atkal "euro-dance". Utt... nepārstāstīšu rokmūzikas vēsturi (daudz labāk tā tēma dažādās valodās ir citviet, atliek tikai "rakt").

Šeit gribējās sacīt, ka mūzikas apziņā visas lietas kardināli atjaunojas reizi 10 gados. Un - pateicoties mūzikas pieejamībai caur IT tehnoloģijām - šīs izmaiņas smadzeņu mūzikas daivās būs vēl ātrākas jeb biežākā frekvencē.

Ko tas dos reālai mūzikas apritei? Tas, ka daudzi mūzikas stili ātrākā tempā attīstīsies, mainīsies, sakausēsies ar citiem, mijiedarbosies. Un radīsies atkal jauna mūzika. Par to gan ir vislielākais prieks!

Īstā vēsture sākas no 50 gadiem (mūzikas feļetons 12.1.2018.)

Virsrakstā izsacīto domu pirms laiciņa pateica viens vēsturnieks tepat Latvijā. Bet šo rindu autors aizdomājās - ko tad mēs no šodienas mūzikas atcerēsimies pēc 50 gadiem. Laiks ir milzīgs, ja ņemam vērā: IT tehnoloģiju laikmetā populārākie skaņdarbi topu priekšgalos mainās vairs ne pa nedēļām, ne pa dienām, bet pat pa stundām.

Pārskatot šodienas "čārtu" priekšgalus/ pat jauncīgi iedomāties- ko tad no šodienas "dienas/stundas" varoņiem atcerēsies pēc nieka pusgada. Nemaz jau nerunājot par gadu/ trīs-gadi/ piec-gadi/10-gadi/ yehh...

Laikam jau laiks savā KARALISKAJĀ būtībā - ir tas vislabākais tiesnesis, kas šāsdienas "15 minūšu" varoņus atsijās no mūžības...

Jāsaspringst, un pašam jāaceras - kas tad man atmiņā (kad jau biju šajā saulē un pat šo to sāku klausīties no mūzikas skaņām) ir no 1968. gada?

Jā: -Raimonds Pauls ar "Dziesmu nenosalst", "Mežrozīte"... Jāņem vērā arī tas, ka tais gados es ar pārējo sabiedrību caur "dzelzs priekškaru" biju atslēgts no rietumu rokmūzikas pasaules.

Ak jā, Alla Pugačova tad atzīmējās ar pirmo grāvēju "Arlekino".

Daudz vēlāk uzzināju, ka tai (+/- daži gadi) Saules RIņķī uzsāka daudzas tagad populāras un slavenas rokgrupas. Pirms īstais rokmūzikas uzrāviens pasaulē tad bij', par ko gan nācās uzzināt daudz vēlāk caur padomijas ideoloģiskās sienas caurumiem.

Hmmm...

Arī mūzikā nav iespējamas prognozes (mūzikas feļetons 8.1.,2018.)

Laiku pa laikam pārlūkojot mūzikas "topus" - lai nebūtu sajūta, ka augu tā kā maisā - jūtos, ka nekā no mūzikas nesajēdzu. Vismaz tādā ziņā, ka nespēju prognozēt tās vai citas dziesmas panākumus dažādos popularitātes sarakstos.

Man šķietas, ka panākumus nosaka daudzu faktoru kopums un konkrētā kombinācija konkrētā laika brīdī. Panākumus nosaka gan vairāk vai mazāk pareiza mārketinga kampaņa, gan paša mākslinieka publiskā uzvedība, gan laika apstākļi, gan dažādu tautu mentalitāte, gan - ...

Kaut kādā ziņā mūzikas p;rognozēšana sasaucas ar... meteo prognozēšanu. Tur zināms: lai 95% apmērā noprognozētu laika apstākļus 24 stundas uz priekšu, ir jāņem vērā ap 100 dažādi fizikālie gaisa plūsmu faktori. Sākot ar vēja virzieniem, spiedienu, gaisa temperatūru, gaisa mitrumu utt., utjpr.

Mūzikas lauciņā gadās visādi. Viens ar savu menedžeru komandu vaigu sviedros ņemas popularitātes virzienā, bet panākumi nāk lēni un reizēm izpaliek vispār. Bet cits pa jokam aiziet aiz gara laika padziedāt skaņu ierakstu studijā, bet pēc 5 gadiem jau pārdod 100 miljonus singlus.

Vienīgais izskaidrojums ir tāds - ka vieniem ir lemts būt slavas virsotnē, citiem - nē. Saskaņā ar Kosmosa (Dieva) programmu. Protams, slava un panākumi ir lemti katram, taču nekopējot un "neskrienot" pakaļ kādam, bet veicot savu unikālo pienesumu mūzikas - ... vai kādā citā sabiedriskajā laukā.

Bet visumā ir interesanti sekot, kā vieniem veicas. Un kā otrajiem padodas ienest jauninājumus skaņu mākslas aramlaukā.

Vecie topi zaudē monopolu (mūzikas feļetons 6.1.18.)

Izskatās, un tā tam loģiski agri vai vēl bija jānotiek, kādreiz izslavētie Lielbritānijas top40 un ASV/ Billboard top200 - vairs nav līderos mūzikas publicistikas rangu sarakstu veikšanā. Attīstoties jaunām IT tehnoloģijām, varu šajā lauciņā pārņem Spotify, Itunes, youtubes un vēl dažu citu servisu dziesmu un albumu apkopojums. Kas datus pa visu pasauli apkopo vairs ne reizi nedēļā, bet gan pa dienām un pat pa stundām.

Kur tad tagad lūkosies mūzikas producenti, menedžeri, koncertu organizatori, mūzikas publicisti - ja ne jauno topu virzienā!? Tā teikt, "aiziet jūriņā tā kunga plosts" vai "senais gods aiziet vēsturē". Jeb - vienkāršāk: nekas nav mūžīgs.

Jaunie topi, kas nupatās sak ieņemt mūzikas uzskaites aramlauku - tagad (dažus gadus vai varbūt 2-3 gadu desmitus) komandēs parādi.

Arī Latvija gudro savu top100. Lai gan... te viss sanāk kā pie latviešiem. Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Nekur aizvien tīklā nav redzams (pasakiet saiti-  ja kļūdos) tas nedēļas 100nieks, bet vienā radiostacijā tas raidījums... kas it kā veltīts šim pasākumam, ir tāds pliekans un neizzinošs. Vien ar dažiem teikumiem aizpildīta tā ētera stunda, kur 100nieks netiek nospēlets un pa netiek pasacīts. Tikai raidījuma vadītajs vie nozirgojas...