* Nenovirzīties no mērķa vienalga, kas apkārtējā pasaulē notiek. "Kaut vai debesis nogāžas pāri galvai". Nav jāprognozē nākotne, tā ir jāveido pašam. Saku gan, ka tas ir visai grūts "pasākums". Dzīve pasviež visādus izaicinājumus. Bet Kosmosam tas ir nepieciešams, lai katrs mēs slīpējamies un gatavojamies turpmākajiem sasniegumiem zemes virsū. Ja dienā (nedēļā, mēnesī, gadā...) ir grūtības, tas nozīmē - Kosmosam "tava" klātbūtne ir nepieciešama te uz Zemes.
* Jābūt - un ja tāda nav, tad jāiegūst tas - ko saucu par "biezu ādu". Jeb jāsaglabā inertums attiecībā pret uzbāzīgajiem apkārtējiem viedokļiem. Kas lielum lielā vairumā ir ar negatīvu pieskaņu. Tas jau vispār zināms: daudz runā tie, kas neko nedara. Tie, kuri dara, tie ir salīdzinoši mazrunīgi. Vienkārši tukšām pļāpām nepaliek laika...
* Vismaz pa reizei ir jāiziet ārpus no komforta zonas. Tas nozīmē: laiku pa laikam ir jāmaina dienas režīms. Pat tad - ja tas neraisa patīkamas domas un noskaņas.
* Jābūt vai jāapgūst augsta iekšējā pašorganizātība. Ar to domājot - ja dienā kas nolemts izdarīt, tad tas ir jāizdara. Jāatzīstas, ne tik vienkārši realizējama lieta. Jo daudzas sīkas kaislības notiek apkārt, un daudzi izaicinājumi tā vien spiež "tevi" prom no izvēlētā ceļa.
* Bet it visā vienmēr ir jāsaglabā emocionālā dzirksts. Jo sausa un rutinēta dzīve noved pie nonivilēšanās primitīvā līmenī.
* Un vēl paralēli visam - jāturpina priecāties par dzīvi. Ieciklējoties uz problēmām, tās nemazināsies. Tās, protams, ir jārisina, taču nav jāļauj tām "uzsēsties uz galvas". Un - jārada mūzika!
Vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru