Bet ir vēl dažas vēlās emocijas... Līdzās visam pārējam šis bija visvarenākais vizuālais uznāciens, ko esmu redzējis da jebkādā dzīvajā koncertā. Droši vien ne tikai man šādējādi liekas.
Vizuālizācija, kas organiski sakļaujas ar visiem zināmo PINK FLOYD mūziku. Grūti jau šo pārstāstīt, bet dekorācijas - tās šajā reizē ir ikoniskas reizē ar mūziku. Neiztrūkstošā fabrika, neiztrūkstošā lidojošā cūka, neiztrūkstošā "dark side of the moon" diska vāka vizuālizācija.
Tad vēl (piedraņķotās) dabas tēma, kopumā vispār samaitātā pasaule, kuru "čakarē" dažādi varenie. Tāds pacifisms jaušas visam cauri, nedaudz pat pārspīlēts.
Bet visa publika, kura arēnu piepildīja līdz malu malām, nāca beidzot dzīvajā klausīties gandrīz vai PINK FLOYD skaņu mākslu. Pieļauju, ka mazāk par 1% no cilvēkiem jebkad iepriekš redzējuši šo vareno rokvienību dzīvajā. Ierakstos gan klausījušies, kā gan citādi.
Visumā Rodžers Voterss atstāj tādu pretrunīgu iespaidu. It kā pacifists, tomēr (pēc dažu mediju ziņām) "piespēlē" Krievijas prezidentam Putinam - domās par Krievijas rīcību attiecībā uz dažām kaimiņu valstīm. Par ko pats saņem kritiku un niknumu dažās bijušajās PSRS teritorijās. Lai gan tā skaņu māksla, ko pats propagandē - tā ir varena.
Un arī visām "ikonām", kas Rīgā paviesojas vecuma gadu skaitā aiz 70... ir tāda atvadu pieskaņa. Lai gan patr Rodžerss Voterss nekur nav teicis, ka šī būtu "atvadu tūre" (atšķirībā no dažām citām rok-ikonām).
Makslinieks vēl ir šaisaulē, un viņa mūzika aizvien turpinās...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru