Apakšvirsraksts šim rakstam varētu būt – ir laiks iedarbināt savas smadzenes.
Attēlā: Rīga – 17.10.2021., 02:45, (c)ltv.lv
Tā nu tas ir sanācis: līdz pandēmijai mums tā uzņēmējdarbības struktūra ir šāda...
85% ir tirdzniecība. Vienkāršotā valodā runājot – noliktavā pa lēto paņemam preču partiju un pa dārgo realizējam pircējiem.
No atlikušajiem 15%tiem – 10 ir pakalpkumi. “Labi nokrāsosim jūsu durvis”, “labi izmasesim jūsu kājas”, “labi paēdināsim”, “labi apbērēsim” utt., utjpr.
Tikai atlikušie 5% - ir tāda vai citāda ražošana. Pārsvarā gan sīkražošana – triviāli produkti vietējam tirgum. Uzadām cimdiņus, izslaucam gotiņu... Nopietnā rūpniecība ir kādu 2%. Nav nekāds brīnums: lai no “0” līmeņa uzorganizētu kādu kaut vai nelielu rūpnīciņi- līdzās finansu un materiālu / celtniecības darba ieguldījumam jāiziet cauri smagām birokrātiskām dzirnavām.
Pandēmija šajā iepriekšminētajā struktūrā ievieš un /vēl vairāk/ ieviesīs visai radikālas izmaiņas. Jau kopš 1992. gada samazinās iedzīvotāju skaits. No kādiem 2,5M Atmodā mūsu cilvēku skaits samazinājies līdz 1,9M tagad. Līdz ar to objektīvi samazinās visa ekonomika. Līdz pandēmijai mūsu “sētā” ir par daudz tirdzniecības un pakalpojumu piedāvātāji, tagad daļa no tiem aizveras un vēl vairāk aizvērsies pārskatāmā nākotnē. Pandēmija ir “katalizators” šajā procesā.
Būs daudz “liekie” cilvēki, kuri tagad “par kapeikām” strādās ārvalstu kapitālam. Līdz brīdim- kad mūsu publika sāks kustināt smadzenes, piedāvājot pasaulei jaunas idejas un projektus. Protams, arī šeit “maizei ir garoza”. Ir jāizdara izvēke starp: vergot ārzemniekiem vai ilgākā laikā uzcirst savu lietu: idejas realizāciju.
Vai arī doties uz Valsts struktūrām, kuras pārtiek no budžeta... Kāda ir Tava izvēle?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru