Kaut kāda nolemtība no augšas ir...
... jo daudzreiz notiek nesaprotamas lietas. Dažs mākslinieks cenšas, rada gandrīz debešķīgu mūziku, cenšas to visiem iebarot. Bet reakcija nekāda.
Cits par mākslinieku dēvētais dzerstas pa krūmiem, vien īstajā laikā un īstajā vietā iebāžas ar savu vienkāršo dziesmu. Un viņu atceras vairākus gadu desmitus.
Realitātē mūzikas mākslinieki ir "pa vidu šiem grāvjiem". Tomēr katra komkrētā censoņa ceļš ir netverams, dziesmas izsprūk, bet apkārtējā ekstremālā dzīve berž un kairina ar visādiem apstākļīem.
Kad nu pienāk Zemes darbadienas finišs, tad ir īstais novērtējums. Daudzreiz īstā slava uzplaukst tikai labu laiciņu pēc mūzika aiziešanas smilšu cisās.
Pats galvenais - nekad nav iespējams zināt, kā tad rullēsies tas mūžs māksliniekam, kurš nolēmis ar mūziku draudzēties. Un vispār- kāds nu kuram tas rullēsies arī ārpus skaņu mākslas ietvariem?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru